Parastā liturģiskā laika XXX. svētdiena

Aklums ir fiziskais un arī garīgais. Nav labi, ja cilvēks nevar redzēt. Bet šis otrais aklums ir vēl sliktāks, tā ir traģēdija. Cilvēks, kurš ir akls, neredz, bet ar sirds acīm viņš var redzēt to visskaistāko, kas dzīvo viņa sirdī. Garīgi aklais, protams, redz daudzas lietas, bet diemžēl Dievu savā sirdī viņš neredz. Jēzus ir tas, kurš var dziedināt gan vienu, gan otru aklumu.
Šodien Bartimejs ir mums piemērs, kā būt izturīgam cilvēkam savā lūgumā. Tajā laikā viņš ubagojot dzirdēja, ka netālu ir Jēzus. Tas bija viņa dzīves galvenais brīdis, vienīgā iespēja, kura vairāk var arī nebūt. Tāpēc, izmantojot šo iespēju, viņš sāka saukt: Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Viņš ir akls, bet garīgi viņš ir vesels. Viņš ļoti tic un zina, ka Kristus ir Mesija. Bartimeja balss daudziem nepatika, tādēļ viņi viņu norāja, lai viņš apklust. Bet vai cilvēks, kuram tagad ir vienīgā iespēja, var palikt klusu? Protams, ka nē. Un ko viņš dara? Sauc vēl skaļāk: Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Viņam bija grūti, bet viņš nebaidījās lūgt palīdzību. Varbūt mēs domājam, ka viņam bija viegli. Tā ir kļūda. Viņš bija viens un akls, bet apkārt bija ļoti daudz cilvēku. Un ko darām mēs, ja ir grūtības vai problēmas? Vai esam līdzīgi Bartimejam? Cik bieži mēs atsakāmies no kādas idejas vai domas tikai tādēļ, ka sākas problēmas vai grūtības? Bartimejs to nedarīja, bet tieši otrādi, caur savu stūrgalvību viņš saņēma algu. Esi drošs, celies, Viņš tevi sauc. Ej! Tava ticība tevi ir izglābusi.
Tik izturīgai ir jābūt ne tikai mūsu ticībai, bet vispirms mūsu lūgšanai, kura nedrīkst beigties, ja parādās problēmas vai grūtības. Lai mūsu lūgšana būtu izturīga, obligāti ir vajadzīga ticība. Kā saka svētais Augustīns: „Tici, lai tu varētu lūgties, un lūdzies, lai tev nepietrūkst tā ticība, ar kādu lūdzies.” Tālāk ir nepieciešama vēlēšanās būt ar Dievu, pilnīga atdošanās Viņam. Dievs grib, lai mēs būtu godīgi pret sevi un Viņu. Vēl obligāta ir: pašaizliedzība. Lūgšana nav viegla lieta. Dažreiz cilvēks jūt nepatiku, nogurumu. Lūgšanā nevar aizmirst arī par pazemību. Tas nozīmē – akceptēt sevi tādu, kāds es esmu, un pilnīgi uzticēties Dievam. Tālāk ir svarīga: uzticība. Un vēl – tīrs nodoms.
Kāds karavīrs, kurš bija ievainots galvā un baidījās, vai nepazaudēs acis, tā lūdzās: „Kungs, neatņem man acu gaismu! Bet, ja tāda ir Tava griba, tad atstāj man vismaz prāta gaismu. Ja gribi, lai es zaudēju arī to, tad atstāj man vismaz ticības gaismu!”

T. Staņislavs Praciaks OCD