Skapulāra Dievmātes svētki

2001. gadā sv. Jānis Pāvils II vēstulē, karmelītu tēviem uz skapulāra 750. gadadienu, rakstīja: “Skapulāra zīme atgādina mums par divām patiesībām: viena no tām runā par Vissvētākās Jaunavas Marijas pastāvīgu aizsardzību mums ne tikai dzīves ceļā, bet arī pārejas brīdī uz mūžīgās godības pilnību; otrā ir apziņa, ka dievbijība uz Viņu nevar aprobežoties tikai ar lūgšanām un godināšanu, kas Viņai tiek izrādīta noteiktos gadījumos, bet tai ir jādod pastāvīgs virziens kristīgai rīcībai, kura balstās uz lūgšanu un iekšējo dzīvi, bieži pieejot pie svētiem sakramentiem un veicot konkrētus žēlsirdības darbus attiecībā uz miesu un dvēseli. Arī es ļoti ilgi nēsāju karmelītu skapulāru pie sirds. Ar mīlestību pret kopīgo debesu Māti, kuras aizsardzību es saņemu pastāvīgi, es vēlos, lai visi karmelītu klosterbrāļi un klostermāsas, kā arī dievbijīgi ticīgie, kas Viņu godina ar bērna atdošanos, izaugtu mīlestībā uz Viņu un stiprinātu Viņas klātbūtni pasaulē. ”
Skapulārs automātiski nesniedz pestīšanu, tas neatbrīvo no centieniem apkarot ļaunumu sevī un sev apkārt. Šīs zīmes efektivitāte vienmēr ir atkarīga no konkrēta cilvēka iekšējās dispozīcijas, no viņa dzīvās ticības, no dedzības darbā ar sevi un no mīlestības darbiem pret tuvāko. Tāpēc runa ir par drosmīgu Kristus apliecināšanu savā dzīvē, savos lēmumos, domās un darbos, vadoties pēc Evaņģēlija.

T. Staņislavs Praciaks OCD