Sv. Terēzes no Avilas svētki

Senie filozofi uzdeva šādus jautājumus: Kas ir cilvēks? Kur tas iet? Kas to veido? (tas ir par garu, dvēseli, ķermeni). Vai mūsdienu cilvēks sev uzdod līdzīgus jautājumus?
Ir daudz cilvēku, kuri zina, kas ir viņa vecāki, kas bija viņa vecvecāki. Viņš zina savu adresi, izcelsmes vietu. Ticīgais vēl arī zina, ka viņam ir nemirstīga dvēsele. Tas ir viss. Šo problēmu sv. Terēze pamanīja  jau savā laikmetā, kurā dzīvoja. Viņa raksta: Tā ir liela nelaime, ja pašu vainas dēļ mēs neizprotam sevi un nezinām, kas esam. […] Tā ir liela aprobežotība, taču vēl lielāka ir mūsējā, ja necenšamies uzzināt, kas mēs esam, ja rūpējamies tikai par savu ķermeni, bet to, ka mums ir dvēsele, zinām tikai vispārējos vilcienos, jo esam to dzirdējušas un mums to māca ticība. Taču mēs ļoti reti domājam par to, kādas bagātības ir mūsu dvēselē un kas tajā mīt, un cik liela ir tās vērtības. Tāpēc mēs par maz rūpējamies, lai saglabātu tās skaistumu, – visu uzmanību mēs pievēršam rupjajam ietvaram, kurā iestrādāts dimants, vai arī mūrim, tas ir, mūsu ķermenim kas ieskauj pili.
Dārgie brāļi un māsas, mēs pārāk pievēršam uzmanību savam ķermenim. Jā, jums par to jārūpējas, taču nedrīkst aizmirst dvēseli, kurai piemīt liela cieņa. Šī cieņa nenāk no sevis, bet nāk no valdnieku valdnieka, kurš vēlas tajā mājot. Mēs tik daudz laika pavadām, lai rūpētos par savu ķermeni, dziedinātu, kad tas ir slims, bet par dvēseli aizmirstam vai arī laiku pa laikam mēs to uzturam pie eksistences.
Ja kāds par to šaubās vai uzskata, ka dzīves rūpes ir svarīgākas par rūpēm par savu dvēseli, sv. Terēze atgādina: var uzskatīt, ka mūsu dvēsele ir kā dimanta vai dzidra kristāla pils, kurā, tāpat kā Debesīs, ir daudz mājokļu. Taisnīga cilvēka dvēsele nav nekas cits kā paradīze, kas Dievam ļoti patīk, kā Viņš pats to apgalvojis.
Tāpēc, mani dārgie draugi, ir svarīgi, ka mēs bieži apzinātos, kas mēs esam un kāda cieņa mums ir. Lai tas mūs mobilizē, pastāvīgi rūpēties par savu dvēseli, lai šī brīnišķīgā, dārgā pils nekļūtu par drupām.

T. Staņislavs Praciaks OCD