T. Pāvels Marija (Bembens) no Visiem Svētajiem
Esmu no Krakovas un man ir 48 gadi. Ģimenē mēs bijām 8 bērni – 4 brāļi un 4 māsas, esmu piektais no viņiem. Pēc vidusskolas beigšanas sāku studēt medicīnu. Otrajā studiju gadā atklāju savu aicinājumu uz Karmelu. 1993. gadā iestājos Baskāju karmelītu Krakovas provincē. 2000. gadā tiku iesvētīts par priesteri.
Mans, kā diakona, pirmais kalpojums, bija saistīts ar misiju biroja vadīšanu. Tas nozīmēja atbalsta organizēšanu mūsu Āfrikas misijai – Burundijā un Ruandā, kā arī palīdzības sniegšanu misionāriem laikā, kad viņi ieradās Polijā. Šī tēma man bija kļuvusi tuva jau pirms iestāšanās ordenī īpaši nozīmīgajos un grūtajos 80.-os gados, kad tāpat kā daudzas citas ģimenes Polijā piedzīvojām dažāda veida nesavtīgu palīdzību no ārzemēm. Šī tēma man kļuva tuva, arī iepazīstoties ar brīvprātīgo laju darbību, kuri efektīvi sadarbojās ar misionāriem citos kontinentos, organizējot palīdzību savās draudzēs. Savukārt pēc valsts iekārtas maiņas manas klostera un semināra formācijas laikā pie mums atkal sāka attīstīties misiju darbs. Mūsu provinces darbība man, kā kleriķim, deva daudz lielisku iespēju tajā iesaistīties. Tā, piemēram, bija prakses Ukrainā, tiešs kontakts ar misionāriem un misiju atbalstu dzimtenē, kā arī valodu kursi ārzemēs. Tad īpaši nozīmīga un vienlaikus pienākumu uzliekoša man kļuva sv. Terēzes no Bērna Jēzus persona, kura ir misiju aizbildne un mana māsa Karmelā.
Pēc pabeigta, diezgan nogurdinoša misiju sekretāra kalpojuma no Krakovas nokļuvu Černajā. Tas ir noviciāta klosteris, kas ir noslēpts mežos pie Krakovas un vienlaicīgi ir Skapulāra Dievmātes un sv. Rafala Kaļinovska sanktuārijs – neparasti iedvesmojoša vieta. Šajā kopienā varēju ne tikai atjaunot garīgos spēkus un pabeigt dažas iekavētas lietas, bet, pirmkārt, gūt nākamo pieredzi kā priesteris un karmelīts. Pateicoties tam, kad radās grūtības ar personālu mūsu Āfrikas delegatūrā, biju gatavs, lai dotos uz turieni. Sākotnēji 5 mēnešu paredzētais kalpojuma laiks izvērtās vairāk nekā 8 gadu garumā. Šo laiku pārsvarā pavadīju Burundijā, kaut gan, lai noslīpētu valodu pusgadu strādāju arī draudzē Francijā. Iespēja aktīvi iesaistīties dzīvā misionārā Baznīcā ir īsta žēlastība. Manas kalpošanas centrs bija Bužumbura, galvenā Burundijas pilsēta, kurā atrodas sv. Edītes Šteinas vārdā nosauktā formācijas māja mūsu kleriķiem, kuri studē filozofiju. Vienlaikus tā ir arī māja viesiem, kuru galvaspilsētā nekad netrūkst, “birojs” misionāriem, kuri strādā valsts iekšienē, kā arī nemitīgi ielenkts “biktskrēsls”. Kā priesteri sniedzam atbalstu daudzām klostera kongregācijām, vadām savu “Caritas”. Man ir liels prieks, ka pašlaik netrūkst brāļu, kuri turpina un brīnišķīgi attīsta šos darbus.
Pēc tam uz 2 gadiem tiku nosūtīts uz Slovākiju, kur tieši pie Košices tika pabeigta jauna klostera – rekolekciju mājas būvniecība. Dinamiska, pilna apustuliskās dedzības un brālīgas sadarbības kopiena, ko ar atdevi atbalstīja baskāju karmelītes, laju ordenis (OCDS) un daudzi ticīgie. Šī kopiena kļuva arī man ne tikai par ideālu vietu spēku atjaunošanai visās nozīmēs, bet arī patiesa ģimene. Ja tās nebūtu, visdrīzāk es nespētu atbildēt ar “jā” provinces priekšnieka lūgumam atbalstīt personiski mūsu kalpojumu Vācijā, kā arī īpaši kalpot tajā līdz tās likvidēšanai šī gada septembrī. Tā drīz vien pēc sv. Terēzes no Bērna Jēzus relikviju svētceļojuma pa Slovākiju, nokļuvu Bavārijā, klosterī, kas atradās ļoti gleznainā vietā – starp Alpu kalniem Innas upes ielejā, ko vācu karmelīti personāla trūkuma dēļ bija nodevuši Krakovas provincei. Diecēze mums tur uzticēja trīs apkārtnes draudzes, ar kalnos izkaisītām kapelām, slimnīcu, veco ļaužu pansionātiem utt. Vienlaicīgi bīskapa vēlēšanās bija, lai pats klosteris kļūtu par “garīgu centru” plašam lokam, pieejamam gan garīdznieku, gan laju vajadzībām. Pirmo gadu pārsvarā pavadīju Minhenē, mācoties valodu un iepazīstot vietējās Baznīcas realitāti, dzīvojot pie vācu karmelītiem. Nākamie divi gadi bija kalpojums draudzēs un klosterī Reizahā. No vienas puses, bija kontakts ar pārbagāto vietējās Baznīcas mantojumu, vietējās dabas un kultūras, brāļu, karmelīšu māsu un draudzes locekļu labvēlība, un daudzu lielisku cilvēku iesaiste un, no otras puses, nomācoša laicizācija (sekularizācija), acīmredzama garīgā krīze, nospiedoša situācija līdz pat pašu karmelītu pēkšņam lēmumam atstāt klosteri. Tā man bija īpaši nozīmīga dzīves mācība. Ar sāpēm, bet, pateicoties brīnišķīgajai kristīgajai tās sabiedrības nostājai, arī ar cerību, kopā ar brāļiem atstājām klosteri Reizahā, uzticot Kungam un vietējai Baznīcai ar to saistīto darbu nākotnē.
Daudzu iemeslu dēļ man izdevās izlūgt priekšnieka atļauju, lai es šobrīd tiktu nozīmēts uz Latviju. No šī gada 1. septembra piederu baskāju karmelītu kopienai Rīgā, bet ar arhibīskapa Zbigņeva lēmumu no 15. oktobra iesāku vikāra kalpojumu vietējā sv. Jāzepa draudzē. Neizsakāmi priecājos par šo jau iesākto kopīgo ceļu kopā ar jums!
T. Pāvels Marija (Bembens) no Visiem Svētajiem
