Izvēlēto lasījumu vēstījums uz svētā Jāņa no Krusta lielajiem svētkiem[1] lieliski atbilst mācībai, kuru ir atstājis šis Baznīcas doktors, un kurš ir atzīts par izcilu garīgās dzīves meistaru. Tie ietver pilnu Dieva plāna perspektīvu attiecībā uz cilvēku – sākot ar avotu cauri visam dzīves ceļam ar tā peripetijām un cenu, līdz galīgajam piepildījumam – vienotībai pilnīgajā un mūžīgajā mīlestībā. Un šeit ir pirmā piezīme: šī svētā Jāņa no Krusta mācības saderība ar Dieva Vārdu nav nejauša. Pilnīgi apzināti viņš smēla daudz gaismas tieši no Bībeles. Varētu teikt, ka viņš tur jutās kā mājās, un daudzus fragmentus, it īpaši no Evaņģēlijiem, viņš zināja gandrīz no galvas. Viņa teksti ir tik piesātināti ar Bībeles saturu, ka cilvēks tos nevar labi saprast, nezinot pašus Svētos Rakstus.
Otrā piezīme: Sv. Jānis ir patiess ceļvedis un mācītājs, lai tie, kas patiesi meklē Dievu un Viņa gribu savā dzīvē, būtu viens ar Viņu. Tāpēc runa ir par cilvēkiem, kuri nopietni ir iesaistījušies savas garīgās dzīves attīstībā. Citiem svētā Jāņa no Krusta mācība būs pārāk grūta un nesaprotama.
Svētais Jānis no Krusta nav teorētiķis. Viņš dalās savā personīgajā pieredzē. Viņš rakstīja cilvēkiem, kurus viņš pazina un mīlēja un kuri, tāpat kā viņš, vēlējās no visas sirds un ar visu savu dzīvi atbildēt uz Dieva mīlestību. – Mīlestību, kuru viņi jau izteiktā veidā ir pieredzējuši.
Kā cilvēks vislabāk var mīlestības pieredzi izteikt vārdos? – Protams, dzejā (lirikā). Personīgās pieredzes ietekmē, bet arī pateicoties iegūtajām teoloģiskajām zināšanām, svētais Jānis no Krusta rakstīja dzejoļus, t.s. mīlas dzeju un sarežģītākas dzejas formas. Dažreiz viņš izmantoja populāras dziesmas un tautas motīvus, kurus apstrādāja savām vajadzībām. Tajās viņš iekļāva savu ticību, priecājās par cerību un dalījās ar savu mīlestībā iegremdēto dzīvi. Trīs dzejas krājumiem[2] pēc radu lūguma viņš uzrakstīja četrus plašus komentārus, kas pazīstami ar nosaukumiem: “Ceļš uz Karmela kalnu”, “Tumšā nakts”, “Garīgā dziesma” un “Dzīvā mīlestības liesma”, kurās viņš sniedza ļoti praktisku palīdzību visiem, kas kā viņš ceļoja no avota līdz garīgās dzīves cildenajām virsotnēm, visur tur, kur trūkst citu ceļvežu.
Tādējādi svētais Jānis no Krusta cilvēka garīgo dzīvi raksturo kā mīlas stāstu. Tas sākas ar nesavtīgas mīlestības, kas nāk pirmā pretī, pieredzi, kas var būt kāda skaistuma apbrīnošana, emocionāls pārdzīvojums par labo… Šis pirmais mīlestības ievainojums, ko sākam apzināties, sāk pakāpeniski, dažreiz pēkšņi, tāpat kā pie pēkšņas iemīlēšanās, aptvert visu cilvēku, visas viņa domas un darbības, lai apmierinātu ilgas atkal satikties, piedzīvot šādi izraisītu tuvību līdz pastāvīgai un auglīgai vienotībai:
Kur tu paslēpies, Mīļotais, un atstāji mani vaidot?
Tu aizbēgi kā briedis, vispirms mani ievainojot?
Es skrēju aiz Tevis raudādama, bet Tu attālinājies. (…)
Meklējot manu mīlestību
Es iešu cauri kalniem (…),
Es nebaidīšos no mežonīga dzīvnieka.[3]
Šādā brīdī cilvēks visu pakārto un upurē šai mīlestībai, iesaistās tajā ar visu sirdi, ar visiem spēkiem, izmanto visas iespējas, lai pārvarētu šķēršļus un trūkumus, kas sastopami šajā ceļā. Tādā veidā tiek sasniegta visa cilvēka pakārtošana un attīstība līdz pilnības sasniedzamajām virsotnēm. Pamazām uzsvars no koncentrēšanās uz sevi (manām sāpēm, manām brūcēm) pāriet uz interesi par mīļotās personas vajadzībām un vēlmēm, lai pēc iespējas labāk atbildētu uz tām, arvien lielākā aizmirstībā par sevi:
Mana dvēsele ir nodarbināta tikai ar Tevi,
Tavs kalpojums pārņem visu manu būtību! (…)
Mana nodarbošanās ir mīlestības saldme.[4]
Patiesībā šeit runa ir par pirmā baušļa patiesu izpildīšanu – Dieva mīlestību pāri visam. Tikai ar Viņu un Viņa spēkā cilvēks var lieliski izpildīt otro bausli – tuvākmīlestību, atdarinot Dieva mīlestību pret cilvēku, kas tika atklāta Dieva Dēlā, Jēzū Kristū.
Nedomāsim, ka svētais Jānis no Krusta galvenokārt bija Bībeles romantiķis. Kopš bērnības viņš piedzīvoja nabadzību, pat postu un klaiņošanu – it īpaši pēc tēva agrīnās nāves, kad viņam kopā ar māti un vecāko brāli bija smagi jāstrādā, lai izdzīvotu. Kad jaunībā viņam bija iespēja mācīties, viņš kalpoja arī par sanitāru pacientiem veneroloģisko slimību slimnīcā (patversmē). Viņš labi iepazina dzīves grūto, tumšo un sāpīgo pusi arī tad, kad jau bija klostebrālis un priesteris. Kad viņš mira 1591. gadā 49 gadu vecumā kā baskājainais karmelīts, viņš piedzīvoja nicinājumu un pat atstumtību no daudziem brāļiem, kā arī priekšniekiem ordenī, kura atjaunošanu viņš praktiski bija uzsācis. Tomēr, tāpat kā Jēzus agonijas laikā pie krusta, viņš spēja pārliecināties ar prieku par īpaši mīlēto cilvēku uzticību un pilnīgu mīlestību, kuri turpināja viņa darbu.
Atjaunota un bagātināta, pateicoties svētā Jāņa no Krusta dzīvei un mīlestībai, Karmela ģimene pastāv līdz šai dienai un dažādos veidos kalpo Baznīcai visos kontinentos. Bet svētais Jānis no Krusta atzīts par Baznīcas skolotāju ir gatavs kļūt par īstu draugu ikvienam, kurš vēlas no visas sirds atbildēt uz Dieva bezgalīgo mīlestību.
[1] Is 43, 1-3a. 4-5; Ps 139 (138), 1-12; Rom 8, 14-18. 28-30; Jņ 17, 11b. 17-26.
[2] “Garīgā dziesma”, “Tumšā nakts”, “Dzīvā mīlestības liesma”.
[3] Garīga dziesma, pants 1 un 3.
[4] Garīga dziesma, pants 28.