1. novembris – Visu svēto diena
Ir trīs patiesības par mūžīgo noslēpumu. Pirmā – nav debesis bez Dieva. Otrā – nav debesis bez tuvākā. Trešā – es esmu debesīs jau te virs zemes, vai nekad tur nebūšu. Tas nozīmē, ka man ir jābūt ar Dievu un otru cilvēku jau šajā dzīvē , lai būtu kopā ar viņiem debesīs.
Pirmajā lasījumā mēs dzirdējām par dievkalpojumu, kur ir ne tikai cilvēki, bet arī eņģeļi un visi taisnīgi, liels ļaužu pulks, kuru neviens nevarēja saskatīt. Brāli un mās, paskaties uz vienu un otru pusi. Cik daudz cilvēku! Arī mēs visi piedalāmies liturģijā, kas ir Euharistija. Bet debesīs ir tie svētīgie, taisnīgie. Taču viņi ir tie:
tie, kas nekāro pēc mantas, viņi nekurn un netiesā Dievu par savām nelaimēm un arī negrib būt galvenie, viņiem pietiek ar to, kas viņiem ir;
noskumušie, kuri nav rauduļi, bet kuriem ir nodarīts pāri, kuri ir aizvainoti, līdzīgi tiem, kuriem priekšnieki nav izmaksājuši algu;
lēnprātīgie, viņi pilda savus pienākumus bez kurnēšanas;
žēlsirdīgie, viņi dod maizi un zupu nabagiem un rūpējas par slimajiem, vientuļajiem un veciem cilvēkiem bez maksas;
tie, kam skaidra sirds, viņi māk palikt brīvi no nelikumībām un visādām nešķīstām lietām;
miera nesēji, viņi caur savu kalpojumu citu cilvēku sirdis piepilda ar mieru. Tikai tie, kuri patiesi mīl un nes mīlestību citiem, ir miera nesēji;
tie, kas tiek vajāti taisnības dēļ, viņi atdod savu dzīvību, lai glābtu citus.
Mēs arī gribam būt kopā ar viņiem, bet vispirms ar Dievu. Tas nozīmē, ka mums ir jābūt tādiem cilvēkiem. Svētais Jānis Pāvils II teica: „Pasaule ir tāda, kādi ir cilvēki. Un ja es esmu cilvēks, tad mans svētums ietekmē pasaules svētumu. Un otrādi. Svece, kas paslēpta zem pūra, visapkārt izraisa tikai tumsu un ieļaunojumu.”
T. Staņislavs Praciaks OCD
