Adventa II svētdiena

Tuksnesis ir vieta, kur gandrīz nav dzīvības. Tikai smiltis vai akmeņi un vietām ir oāzes. Dienā ir ļoti karsti, bet naktī – ļoti auksti. Šausmīga vieta! Bet šāda vieta var atrasties mūsos, mūsu sirdīs.
No vienas puses mēs gribam, lai pēdējā diena būtu vēlāk un vispār nebūtu mūsu dzīvē, bet no otras puses mēs gribam, lai tā jau būtu, tāpēc ka pasaulē ir tik daudz netaisnības un ļaunuma. Svētais Pēteris mums teica: Kungs nevilcinās ar solījuma izpildīšanu, kā daži domā par ieilgušo laiku, bet ir pacietīgs jūsu dēļ. Viņš negrib, lai kāds pazustu, bet lai visi atgrieztos.
Tu redzi, brāli un māsa, cik žēlsirdīgs un labvēlīgs ir Dievs?! Viņš gaida, lai mēs mainītu savu dzīvi, tādēļ vienmēr mums dod izredzes un laiku. Tālāk svētais Pēteris saka: Tādēļ, mīļie, to gaidot, centieties, lai Viņš jūs atrastu mierā – neaptraipītus un nevainojamus. Pravietis Isajs mūs mudina: Lūk, jūsu Dievs! Lūk, Kungs Dievs nāk varenībā, un Viņa roka valda! Tādēļ tuksnesī gatavojiet Kunga ceļu! Taisnas dariet mūsu Dieva takas klajumā!
Jāņa Kristītāja balss tuksnesī ir aktuāla arī šodien, mūsdienās. Pāvests Benedikts XVI teica, ka „atgriešanās nav tikai moments, dzīves brīdis, bet tas ir ceļš.” Tādēļ visu mūsu dzīvēs vēl aizvien no jauna jāatgriežas no visa, kas mūsos ir slikts: no iekāres, savtības un mantkārības, no mūsu slinkuma, no vieglas dzīves un no veltīgas laika izšķiešanas.
Svētais pāvests Jānis Pāvils II teica: „ Šis centiens atgriezties balstās uz pārliecību, ka Dievs vienmēr ir uzticīgs neskatoties uz visa veida ļaunumu, ko redzam sevī un ap sevi. Tāpēc Advents ir gaidu un cerību laiks.”

T. Staņislavs Praciaks OCD