Parastā liturģiskā laika 4. svētdiena
Šodien svētais Pāvils teica dīvainus vārdus: Brāļi, es gribu, lai jūs būtu brīvi no rūpēm. Kā to pareizi saprast? Vai cilvēks var dzīvot bez rūpēm? Vai tas var būt iespējams? Vai apustulis grib, lai mēs neko nedarītu? Bet mums taču ir darbs, ģimene. Tālāk svētais Pāvils mums atgādina: Es to saku jūsu labuma dēļ, nevis tādēļ, lai jums apmestu cilpu, bet gan tādēļ, lai jūs cienīgi un netraucēti turētos pie Kunga. Tās ir mūsu vissvarīgākās rūpes, lai Jēzum mūsu dzīvē būtu pirmā vieta un lai mēs Viņam kalpotu. Vai katru dienu atceramies par lūgšanu – individuālu un kopīgu ar visu ģimeni? Kad mums ir problēmas un grūtības, kur vispirms meklējam palīdzību? Vai tiešām pie Dieva? Ja mūsu priekšā ir svarīga izvēle, vai mēs lūdzam no Dieva gaismu un Svētā Gara palīdzību? Vai mēs bieži nedzīvojam it kā bez Dieva? Kad mēs esam baznīcā un dzirdam Dieva vārdus, vai tos pieņemam savā sirdī un pēc tiem dzīvojam? Mūsu mājās ir Bībele, bet cik bieži mēs to lasām? Vai mēs domājam par to, ko lasām? Vai mūsu bērni zina par Jēzus Kristus mācību un dzīvi? Jūs, vecāki, esat pirmie katehēti un audzinātāji saviem bērniem. Jūs esat pirmie, kuri dzīvojat pēc Evaņģēlija un kopā ar jums jūsu bērni.
Pāvests Benedikts XVI mums atgādina vārdus no dogmatiskās Konstitūcijas par Dieva Atklāsmi (Dei Verbum): „Pastāv cieša saikne starp Rakstu liecību – to, ko Dieva Vārds saka par sevi, un ticīgo dzīves liecību. Viena liecība pieprasa otru un viena otrai tuvina. Kristīgā liecība sludina Vārdu, par ko runā Raksti. Savukārt, Raksti izskaidro liecību, kas tiek sniegta ar personīgo dzīvi un ir kristieša aicinājums. Tādējādi tie, kuri satiek ticamus Evaņģēlija lieciniekus, pārliecinās par Dieva vārda iedarbīgumu tajos, kuri to saņem.”
Svētā māte Terēze no Kalkutas kādam žurnālistam teica: Jums vajag ticēt. Viņš atbildēja: Bet kur lai es ņemu ticību? Māte Terēze norādīja: tā ir jālūdz. Žurnālists iebilda – bet es nemāku. Tad Māte Terēze teica: Labi, tad es to darīšu Jūsu vietā, bet Jums vismaz jāpacenšas dāvāt otram cilvēkam smaidu. Smaids mūsu dzīvē ienes kaut nelielu Dieva realitātes daļiņu.
T. Staņislavs Praciaks OCD
