SVĒTAIS JĀZEPS – KARMELA AIZSTĀVIS – Baskāju karmelīti Latvijā

SVĒTAIS JĀZEPS – KARMELA AIZSTĀVIS

SVĒTAIS JĀZEPS – KARMELA AIZSTĀVIS

 O.Carm un OCD ģenerālo priekšnieku vēstule Karmela ģimenei Svētā Jāzepa iecelšanas par universālās Baznīcas aizstāvi 150. gadadienā

Svētā Jāzepa svētkus šogad svinējām pandēmijas ieskauti, kas mūs piespieda palikt mājās aiz aizslēgtām durvīm. Bet tieši šajā brīdī vēl spēcīgāk sajutām iekšējo nepieciešamību vērsties pie uzticīgā un taisnīgā vīra, kurš pazina nogurumu, trimdu un raizes par nākotni, un, turklāt nekad nezaudējot drosmi, par spīti visam stipri ticēja Dievam un paļāvās uz Viņu, kurš bija uzticējis Jāzepam vienreizēju uzdevumu, proti, pasargāt Jēzu un Mariju, Nācaretes ģimeni, jaunās ģimenes, kuru Dievs dāvāja pasaulei, iedīgli. Pāvests Francisks savā homīlijā Svētās Martas mājā atgādināja mums Svētā Jāzepa īpašības: “Viņš bija praktiskās dzīves vīrs, ļoti labi spējīgs darboties savā profesijā ar precizitāti un profesionalitāti, bet vienlaikus cilvēks, kurš ieiet Dieva noslēpumā, kas viņam nav zināms un kontrolējams un kā priekšā viņš noliecas pielūgsmē.”(Pāvests Francisks, Homīlija Sv. Martas mājā 2020. gada 19. martā.)

Mums pieklājas domāt par Sv. Jāzepu un meditēt par to, kuru mūsu tradīcija ir atzinusi par aizbildni un paraugu dzīvei Karmelā. Mēs to gribam darīt kā Karmela ģimene O.Carm. un O.C.D. kopā, jo Sv. Jāzepa godināšana un nemitīga atsaukšanās uz viņu pieder pie mūsu kopīgā vēsturiskā un garīgā mantojuma vērtīgākajiem elementiem. Šogad mūs uz to aicina kāds nozīmīgs notikums, proti, Pijs IX. 1870. gada 8. decembrī Sv. Jāzepu iecēla par universālās Baznīcas aizbildni.

Sv. Jāzepa godināšana Karmelā

Sv. Jāzepa godināšana pieder pie mūsu kristīgās audzināšanas, mūsu tradīcijas un kultūras. Pavisam pašsaprotami mēs stādām Sv. Jāzepu līdzās Jēzum un Marijai, tā ka varētu domāt, Baznīca jau vienmēr ir piešķīrusi viņam, kurš ir dzīvojis tik sirsnīgā saiknē ar cilvēktapšanas noslēpumu, šo cieņu un godu, ko mēs viņam šodien izrādām; taču tas tā nav. Pirmajā gadu tūkstotī ir pavisam maz teoloģiskas refleksijas par Sv. Jāzepu pēdu un tikpat kā nekādas īpašas Jāzepa godināšanas. Tikai ar mendikantu ordeņa rašanos sāk uzplaukt Sv. Jāzepa godināšana. Bez franču teologa Žana Gersona (Jean Gerson) izšķirošu ieguldījumu viņa godināšanā ir veikuši galvenokārt franciskāņi un karmelīti.

Pie karmelītiem interese par Sv. Jāzepu radās gandrīz vai dabiski no viņu fundamentāli mariāniskās orientācijas. Visiem Marijas ģimenes locekļiem (vecākiem Annai un Joahimam kā Karmela otrajiem aizbildņiem un pat viņas šķietamajām māsām (Marija Jakobeja un Marija Salome)) Karmelā tika piešķirts īpašs gods, tā ka arī Marijas laulātais draugs nevarēja izpalikt. Īpašās saiknes ar Jēzus Svēto ģimeni uzskatāmībai dievbijīgas viduslaiku leģendas, kas iespējams iedvesmojās no Pseido-Mateja apokrifu evaņģēlija, vēstī par Svētās ģimenes viesošanos Karmela kalnā, kur viņi dalījušies ar praviešu dēliem, pravieša Elija pēctečiem. Citas stāsta par kādu šķietamu Svētās ģimenes atpūtu Karmela kalnā atpakaļceļā no Ēģiptes. Šī saistība, šķiet, Baznīcā radusi tik spēcīgu atbalsi, ka tādi agrīnie autori, kā benediktiešu abats Johaness Tritēmijs (Johannes Trithemius), radīja teoriju, ka Sv. Jāzepa godināšanu latīņu Baznīcā, pārceļoties uz Eiropu, ieviesuši Karmela kalna eremīti. Šo mūsdienās tikpat kā par neticamu uzskatīto apgalvojumu pārņēmis arī Benedikts XIV, kad viņš par Sv. Jāzepa liturģiskās godināšanas pirmsākumu vietu noteica Karmela kalnu. Droši ir tas, ka Sv. Jāzepa kultu no paša sākuma ir iezīmējusi liturģiskā godināšana. Turpmākajā laikā, sniedzoties līdz pat mūsu dienām, attīstījās arī Sv. Jāzepa godināšanas euharistiska interpretācija – Sv. Jāzeps, kurš savās rokās tur pestīšanas Maizi, mūsu Barību.

Tomēr nav iespējams pateikt, kad tieši Ordeņa baznīcās sākušās svētku svinības Sv. Jāzepa godam. Ļoti ticams, ka viņa godināšana jau 14. gadsimta laikā bijusi lokāli izplatīta, bet tikai 15. gadsimtā tā izplatījās plašāk. Ordeņa breviāros un misālēs no 15. gadsimta vidus kā kaut kas pilnīgi normāls parādās Mise un atbilstoša Stundu liturģija Sv. Jāzepa godam; 1476. gadā flāmu karmelīts Arnolds Bostijs (Arnoldus Bostius) apstiprina, ka karmelīti svinīgi svinējuši Sv. Jāzepa svētkus. Īpašo liturģiju Sv. Jāzepa godam Karmelītu ordenī vēsturnieki un liturģisti uzskata par latīņu Baznīcas pirmo dokumentu Sv. Jāzepa godam.

Senajā liturģijā Sv. Jāzeps tiek svinēts kā pirmais no saviem laikabiedriem Nācaretē, kuru dievišķā Gudrība izvēlēja par Vissvētākās Jaunavas līgavaini, lai Dieva Dēls šajā pasaulē varētu ienākt godā un apslēptībā. Ordeņa sprediķotāji apgalvo, ka Sv. Jāzeps kontemplācijā caur Svētā Gara darbību saņēma Kristu savā dvēselē un tādējādi kļuva Jēzus zemes tēvs, tāpat kā Marija caur Svētā Gara darbību ieņēma Iemiesoto Vārdu savā klēpī. Liturģija svinēja Jāzepa laulību savienību ar Mariju un uzlūkoja viņu kā viņas jaunavības un Dieva Dēla, kurš parādījies miesā, dzīves sargātāju. Ar Karmela kontemplatīvajai harizmai raksturīgo jūtīgumu senā liturģija svinēja Marijas un Jāzepa šķīstību kā izpausmi tam, ka viņi ir Dieva rīcībā, kas padarīja iespējamu cilvēktapšanas noslēpuma uzņemšanu. Šī liturģiskā garīguma piepildīta, Sv. Marija Magdalēna no Pacci uzlūkoja Sv. Jāzepa sniegto aizsardzību kā šķīstības tikuma sekas: “Svētā Jāzepa šķīstība Paradīzē sastopas ar Marijas, kur tajā spožuma pārpilnībā, ko viņi viens otram dāvā, zināmā mērā izskatās tā, it kā Sv. Jāzepa šķīstība Marijas šķīstībai liek atklāties vēl daudz spožāk un krāšņāk. Sv. Jāzeps stāv starp Jēzu un Mariju kā starojoša zvaigzne un sevišķi rūpējas par mūsu klosteri, kas atrodas Jaunavas Marijas aizbildniecībā.”

Sv. Jāzeps senajā Ordeņa liturģijā tiek attēlots kā Marijas jaunavīgais laulātais draugs, Marijas, ar kuru viņš ir saistīts patiesā laulībā, viņa laulātā drauga, sargātāja un tēva cieņai izpaužoties pilnīgā kalpošanas gatavībā. Turklāt Sv. Jāzeps tiek uzlūkots savā paklausībā iepretim Dievam. Viņš ir taisnīgais vīrs, cienīgais saimnieks sava Kunga namā, kuram tika uzticēta atbildība dot Jēzus Bērnam eņģeļa atklāto vārdu. To darot, Sv. Jāzeps kļūst par pirmo, kurš pasludina, ka Dievs Bērnā no Nācaretes mūs glābj. Karmela senajā liturģijā Sv. Jāzepa tēlā slēpjas Karmela garīguma kompendijs: 1. Puritas cordis (sirds šķīstība/skaidrība), kas padara iespējamu Dieva skatīšanu; 2. savienošanās ar Mariju; 3. mistiskā dzīve, kas tēlaini tiek attēlota kā cilvēktapušā Vārda ieņemšana un piedzimšana skaidra cilvēka dvēselē. Sv. Jāzeps tāpēc tiek attēlots kā Karmela mistiskās dzīves spogulis.

Svētā Terēze un svētais Jāzeps

 Svētā Terēze kā izteikta Jāzepa kults un Sv. Jāzepa godināšanas mantiniece izplatīja šo tradīciju tālāk, nesot lielu labumu visam Karmelam un universālajai Baznīcai. Patiesi nav apstrīdams tas, ka Terēze no Jēzus vairāk nekā jebkura cita persona ir padarījusi Sv. Jāzepa godināšanu par vienu no tipiskajām Ordeņa dievbijības un garīgās formācijas sastāvdaļām. Tikšanās ar Sv. Jāzepu notika vienā no viņas dzīves grūtākajiem brīžiem, kad viņa apmēram 25 gadu vecumā cieta no kādas ilgas un sāpīgas slimības, kurai zemes ārstu aprūpe izrādījās ne vien neefektīva, bet pat kaitīga. Viņa bija paralizēta un fiziski un psihiski pagalam. Viņa jūt, ka vairs nevar cerēt uz kādu patiesu palīdzību, un šajā brīdī, kādas iekšējas iedvesmas vadīta, vēršas pie Sv. Jāzepa kā pie sava “tēva un kunga” (Dzīve, 6,6; 33,12); un patiešām viņš tāds arī izrādās viņai visas dzīves laikā. Nav tāda smaga stāvokļa, no kura viņš Terēzi nebūtu atbrīvojis, tā ka viņam pret Terēzi un viņas darbu ir sarga un aizstāvja funkcija. No viņas personīgās Sv. Jāzepa godināšanas rodas tereziāniskajam Karmelam, kas koncentrējas uz draudzību ar Jēzu Kristu, raksturīga iezīme. Kā reiz Jāzeps bija nomodā par Mariju un Jēzu un pasargāja viņus no ārējām briesmām, un viņu mājvietu ņēma savā aizsardzībā, tā viņš arī cenšas būt nomodā par Karmela klosteriem, kuri pēc Svētās Nācaretes ģimenes parauga grib būt par vietu, kurā tiek uzņemts Jēzus cilvēciskums un kurā tiek dzīvots vienīgi tam un ar to. Tāpēc Jāzeps nav tikai aizbildnis, bet arī skolotājs tiem, kuri lūdzas kluso lūgšanu, jo neviens nezina labāk par viņu, kā dzīvot sirsnīgā tuvībā ar Jēzu un Mariju, jo viņš to darīja daudzus gadus un tādējādi padarīja iespējamu Nācaretes Ģimenes pastāvēšanu. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka desmit no piecpadsmit Terēzes dibinātajiem klosteriem ir nosaukti Svētā Jāzepa vārdā.

Svētais ir ļoti klātesošs Terēzes darbībā, kura savos ceļojumos vienmēr nes līdzi kādu Sv. Jāzepa statuju, tā ka viņš ir pelnījis titulu “Tereziāniskā Karmela dibinātājs”. Protams, tas jāsaprot tādā nozīmē, ka Sv. Jāzeps palīdzēja Terēzei klosteru dibināšanā. Taču ir droši, ka no šī brīža līdzās tradicionālajam svētā tēva Elija tēlam tiek nostādīts arī svētā tēva Jāzepa tēls, kas noveda pie zināmas nedrošības, kurš no abiem pēc Jaunavas Marijas būtu uzlūkojams par galveno aizbildni un dibinātāju. Zīmīgā kārtā Terēze raksta kādā vēstulē tēvam Gracianam par vārdu, kādu tiem vajadzētu dot Salamankas semināram: “Tas iederas ļoti labi – nosaukt šo semināru Sv. Jāzepa vārdā,” tomēr to nosauca Sv. Elijam par godu. Nākamajā gadā Svētais Jānis no Krusta nosauca jauno dibinājumu Baezā Sv. Jāzepa vārdā, tā ka šis seminārs bija pirmais Sv. Jāzepa vārdā nosauktais vīriešu konvents. Tomēr šis tituls tam palika tikai divus gadus, jo martā seminārs parādās ar kāda ievērojama Baznīcas tēva vārdu, proti, Svētā Bazilija. Acīmredzot valdīja vēl kāda liela nenoteiktība, kāda loma ordenī pienākas namdarim no Nācaretes. Ceturtdaļgadsimtu vēlāk šī neziņa, šķiet, beidzot tiek kliedēta, jo Huana no Jēzus Marijas Instructio Novitiorum (1605) Sv. Jāzepa godināšanai pa priekšu iet tikai Jaunavas Marijas godināšana, savukārt tai seko svēto praviešu Elija un Eliseja kā “Mūsu Ordeņa dibinātāju” godināšana. (Instrucción de novicios, III, cap. 4, 29-30).

Svētais Jāzeps kā aizstāvis

Viena no Terēzei raksturīgajām pārliecībām ir, ka Sv. Jāzepam ir sava veida universāls uzdevums, lai palīdzētu visās materiāli un garīgi smagajās situācijās, kamēr citiem svētajiem Dievs ir devis varu nākt palīgā kādā noteiktā vajadzībā. (Dzīve 6, 6) Uz šīs pārliecības balstās Karmelam tipiskākie Jāzepa svētki, proti, viņa patronāta svētki. Jau 1628. gadā tereziāniskā Karmela Spāņu Kongregācijas ģenerālais starpkapituls Sv. Jāzepu pasludināja par Ordeņa “galveno aizbildni”. Par iniciatīvu Sv. Jāzepa aizbildniecības svinībām esam pateicību parādā Huanam no Bezvainīgās Ieņemšanas (Juan de la Concepción, 1625-1700), pirmajam Katalonijas provinces provinciālim un vēlākajam Spāņu Kongregācijas ģenerālpriekšniekam. Viņš panāca no 1679. gada ģenerālkapitula Jāzepa-aizstāvja svētku aprobāciju, kuru liturģiskos tekstus sastādīja kāds cits katalāņu karmelīts – tēvs Huans no Sv. Jāzepa (P. Juan de San José, 1642-1718). Sacra Rituum Congregatio (Ritu lietu Kongregācija) pēc rūpīgas tekstu pārstrādes, ko veica kardināls G. Kasanate (G. Casanate), 1680. gada 6. aprīlī tos aprobēja. Jāzepa-aizstāvja svētki tika ielikti trešajā svētdienā pēc Lieldienām, kad parasti tika sasaukti provinces un ģenerālie kapituli. Drīz vien jau svētki pārgāja arī pie karmelītiem (O. Carm.), kuru ģenerālkapituls 1680. gadā pasludināja Sv. Jāzepu par karmelītu ordeņa galveno aizbildni un svinēja viņa svētkus ar titulu De Patrocinio S. Joseph Confessoris, Protectoris, et Patroni nastrae Religionis (Skat. Missale Fratrum Ordinis Beatissimae Virginis de Monte Carmelo. Roma 1759, 350.). Jau ilgi pirms tam Sv. Jāzepa apzīmējumus Protector un Patronus lietoja bez izšķirības. Svētki ātri izplatījās daudzos ordeņos un kongregācijās, kamēr nonāca līdz Sv. Jāzepa iecelšanai par visas Baznīcas aizstāvi.

Iecelšanas un Sv. Jāzepa-aizstāvja svētku liturģisko svinību kontekstu Karmelā veidoja kā Baznīcas iekšienē, tā arī no ārpuses Baznīcai uzbrūkoši lieli spaidi, kas radās, pateicoties toreizējiem vēsturiskajiem, Baznīcas un politiskajiem apstākļiem. Toreiz Ordenis, kas bija savas identitātes un savu vērtību meklējumos, atradās lielās grūtībās. Turklāt jāpiebilst, ka Karmela atjaunotnes kustībās atrodam vairumā rakstu Sv. Jāzepa godināšanai, kas ataino sevišķu sirds dievbijības formu. Tie vēlas aizkustināt sirdi un veicināt garīgo dzīvi. Bija ne mazums autoru un sprediķotāju, kas nenogurstoši iestājās par Sv. Jāzepa godināšanas izplatīšanu un Sv. Jāzepa kā aizstāvja veicināšanu. Pieminēšanas vērts ir Raffaele Bavaro, kurš 1723. gadā laida klajā Istoria di San Giuseppe, kurā viņš pamudināja tos, kuri mīl Jēzu un Mariju, mīlēt arī to, kuru viņi abi mīlēja. Maģistrs Džuzepe Sardi (Giuseppe Sardi) var tikt apzīmēts kā lielais ceļa sagatavotājs Sv. Jāzepa patronātam ne tikai Ordeņa ietvaros, jo arī kristīgi vecāki un citi rod viņā svētuma paraugu (Skat. Giuseppe Maria Sardi, Discorso sopra il Patrocinio di San Giuseppe Sposo di Maria. Sermoni. Venezia 1742, 213-221). Ne jau nejauši Sv. Jāzepu Karmelā piesauc kā educator optime – ak, labais audzinātāj – un iesaka kā aizsargātāju un aizbildni sevišķi tiem, kuri ir noguruši un notrulinājušies sekošanā Jēzum un jūtas gluži vai pazuduši.

  1. gada 10. septembrī pāvests Pijs IX ar Sacra Rituum Congregatio (Ritu lietu Kongregācija) dekrētu Inclytus Patriarcha smagu spaidu laikā paplašināja Sv. Jāzepa-aizstāvja svētkus pa visu Baznīcu un to svinēšanai noteica trešo Lieldienu svētdienu. Kā liturģiskie teksti ar nelieliem pielāgojumiem tika pārņemti karmelītu lietotie. Tā bija pirmā Pija IX intervence par labu Sv. Jāzepa godināšanai, tikko vienu gadu pēc viņa pontifikāta sākšanās, ko stipri ietekmēja Jēzus tēva godināšana. Sakarā ar Vatikāna I koncila sasaukšanu pāvestam tika iesniegti neskaitāmi lūgumraksti tālākai Sv. Jāzepa godināšanas veicināšanai, kas vispirms tika mērķēta uz Sv. Jāzepa pasludināšanu par universālās Baznīcas aizbildni. Septembrī negaidīti pārtrauktais Koncils vairs nevarēja šo nodomu laicīgi uzņemt. Tāpēc Pijs IX tā paša gada 8. decembrī uzņēmās pats saskaņā ar Sacra Rituum Congregatio (Ritu lietu Kongregācija) dekrētu Quemadmodum Deus Sv. Jāzepa pasludināšanu par universālās Baznīcas aizbildni.

Jāzepa-aizstāvja svētki 1913. gadā tika pārcelti uz trešās nedēļas pēc Lieldienām trešdienu, bet 1956. gadā aizstāti ar Jāzepa, strādnieka, svētkiem, kas tika ielikti 1. maijā. Baskāju karmelītiem un karmelītēm līdz ar Ordeņa liturģiskā kalendāra aprobāciju 1957. gadā atļauts arī turpmāk svinēt Sv. Jāzepa-aizstāvja svētkus kā “Mūsu Ordeņa aizstāvja un aizbildņa” svētkus.

Sv. Jāzeps kā visa Karmela aizbildnis

Vatikāna II koncila liturģiskā reforma cita starpā nesa līdzi ievērojamu liturģiskā kalendāra vienkāršošanu. 1969. gada 14. februārī aprobētajā kalendārā Sv. Jāzepa galvenajos svētkos 19. martā pazuda tituls “Visas Baznīcas aizstāvis”. Protams, tituls kā tāds netika likvidēts, bet uzskatīja, ka iederas paturēt tikai biblisko titulu “Dievmātes Marijas līgavainis” un atsevišķām bīskapu konferencēm un ordeņu ģimenēm atļaut izvēlēties pievienot citus titulus. Caur Dievkalpošanas lietu Kongregācijas instrukciju par partikulārkalendāru no 1969. gada 29. jūnija Jāzepa-aizstāvja svētki tika izsvītroti arī no tereziāniskā Karmela kalendāra. Ģenerāldefinitorijs tādēļ nolēma pārlikt titulu “Mūsu Ordeņa aizstāvis” uz 19. marta lielajiem svētkiem. Kā sekas tam tika nolemts, ka Sv. Jāzepa, strādnieka, neobligātā piemiņa jāsvin visā Ordenī. Šie lēmumi acīmredzot tika drīz vien aizmirsti. Kamēr tituls “Ordeņa aizstāvis” cilmes Ordeņa liturģiskajos tekstos tika saglabāts, attiecīgajos tereziāniskā Karmela tekstos tas ātri vien pazuda, jo nedz lielie svētki, nedz Sv. Jāzepa piemiņa netika uzņemta Ordeņa kalendārā. Taču abu ordeņu pēckoncila konstitūcijas turpina runāt par Sv. Jāzepu kā tā brīža Ordeņa (KK O. Carm. 91; KK O.C.D. 52) aizstāvi. Tajā var tikt saskatīts kāds svarīgs vienojošs loceklis starp abām Ordeņa ģimenēm, ko mēs varbūt vēl ne pietiekami esam apdomājuši un novērtējuši.

Šodienas pasaule

Mēs dzīvojam laikā, kad Baznīca ir nodarbināta pirmām kārtām ne ar aizstāvību pret kādu ārēju ienaidnieku, bet gan drīzāk runa ir par tās uzdevuma – dot autentisku liecību par Evaņģēlija Patiesību – ņemšanu vērā. Pasaulē, kurā ir nepieciešama konkrētība un noslēpuma izjūta (Pāvests Francisks savā homīlijā Svētās Martas mājā 2020. gada 19. martā.), kurā pastāv tendence izvairīties no ciešām attiecībām un saistībām un noslēgties neauglīgā narcismā, Sv. Jāzeps mums rāda pašatteikšanās, ikdienas atbildības sajūtas un klusas izturēšanās ceļu, lai ģimene augtu. Ģimenes tēvs meklē, kā dziedināt brūces savā namā; mūsu aizbildnis stāda mums acu priekšā nepieciešamību dziedināt cilvēces brūces un brūces Baznīcas iekšpusē. Nedz Baznīca, nedz Karmels nevar pastāvēt bez cilvēkiem, kuri, paši sevi aizmirsdami, dienu un nakti nopūlas dot citiem drošu atbalstu. Viņi strādā paši ar savām bailēm un pūlēm tumsībā, pietiekami bieži neredzēdami augļus un neatpazīdami mērķi, paļāvībā vienīgi uz to, no kā nāk viņu tēvišķība un no kā viņi dabū savu vārdu (sal. Ef 3, 15). Šādi cilvēki svētajā Jāzepā vienmēr var atrast savu aizbildni un piemēru, savu “tēvu un kungu”.

Vārds nāca pār Jāzepu sapnī, ko mēs varam interpretēt kā viņa lūgšanas veidu un iekšējo dzīvi, tā ka mēs varam teikt, ka ikviens Karmels ir sapņu vieta: lūgšana ir kā sapnis, kas satur slepenu vēsti. Mūsu Ordeņa kopiena ir tādu cilvēku grupa, kuri sapņo no sava nama izveidot jaunu Jeruzalemi; cilvēku, kuri ar pravieti dalās sapnī par labāku pasauli; cilvēku, kuri ik dienas ļaujas sapņa būt pestītam aizkustinājumam. Ik dienas ieklausoties pestīšanas vārdā, mēs pielāgojamies Kristum Viņa paklausībā un gatavībā kalpot, Viņam, kurš nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet gan lai pats kalpotu; Viņam, kurš mazu bērnu nolika par piemēru tam, kādiem mums jābūt, ja gribam ieiet Dieva Valstībā. Karmelītes un karmelīti tāpat kā Sv. Jāzeps ir sapņotāji. Viņi saglabā cerības gaismu jaunās pasaules apgaismošanai kā apsolījumu visiem, kuri ir uzmanīgi pret Dieva Vārdu, lai Dievs visu darītu jaunu.

Svētais Jāzeps ir Karmela sargs, ne tikai tāpēc, ka viņš to sargā no “visiem ienaidnieka uzbrukumiem un no visām pretestībām” (Leona XIII lūgšana svētajam Jāzepam, enciklikas “Quamquam pluries” beigās.), bet gan tāpēc ka viņš to stiprina savā vienkāršajā un dziļajā pašsaprotamībā. Kā taisnīgais vīrs viņš rāda mums ceļu, kas mums jāiet, un mērķi, uz kuru mums jātiecas. Šādā nozīmē Sv. Jāzepa godināšana neapšaubāmi nav tikai kāda devocija vai kāds dievbijīgs vingrinājums, bet gan dzīves programma, kas kā neatņemama sastāvdaļa pieder Karmela harizmātiskajam mantojumam. Kopā ar Mariju Jāzeps ir kā Evaņģēlija ikona, no kuras mēs – karmelīti un karmelītes – varam nolasīt un saprast, ko tas nozīmē – dzīvot, “sekojot Jēzum Kristum”. Tāpēc mēs arī turpmāk pavisam pamatoti drīkstam vērsties pie viņa kā pie tēva un aizbildņa (patrona), bet arī kā pie uzticama drauga un pieredzējuša vadītāja ceļos, kurus mēs ejam Jēzus pēdās.

Kamēr pasaule pūlas tikt galā ar corona-krīzi, vienosimies lūgšanā par ārstiem un kopējiem, par zinātniekiem un pētniekiem, par visiem, kuri ir krituši par upuri vīrusam, un par ģimenēm, kuras šodien sēro par saviem mīļajiem. Lai mūsu aizstāvis Jāzeps pasargā katru no mums un ar Dieva maigo mīlestību izpleš savu aizsardzību pār visu pasauli.

 Ar brālīgiem sveicieniem Karmelā
P. Míċeál O’Neill O. Carm. Generalprior
P. Saverio Cannistrà OCD Generalpriekšnieks

Tulkoja: Baskāju karmelīšu māsas, Ikšķilē