II Gavēņa svētdiena

Katram no mums ir kāda vērtīga lieta vai persona, kuru mēs negribam pazaudēt. Šodien padomāsim, vai šī lieta vai persona netraucē, lai Dievam būtu pirmā vietā mūsu dzīvē?
Šodien mēs dzirdējām, kā Dievs pārbaudīja Ābrahamu un sacīja viņam: „Ņem savu vienpiedzimušo dēlu Īzāku, kuru tu mīli, un ej uz Morijas zemi, un tur upurē viņu kā dedzināmo upuri”. Vai Ābrahamam bija viegli izpildīt Dieva gribu? Tas bija viņa vienīgais dēls, kuru tik ilgi bija gaidījis? Ābrahamam bija vieglāk nogalināt sevi nekā upurēt savu dēlu. Tas bija liels viņa sirds upuris. Bet, vai tiešām Dievs grib, lai kāds cilvēks upurētu savu bērnu? Protams, ka nē! Dievs to nekad negribēja un nekad negribēs. Viņš tikai pārbaudīja Ābrahamu, bet kā teica tālāk: Tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un manis dēļ neesi saudzējis pat savu vienīgo dēļu. Kā mēs redzam, Ābrahama dzīvē Dievam bija pirmā vieta. Bet, kāda vieta Dievam ir mūsu dzīvē? Vai tiešām tā ir pirmā?
Vienīgā upurēšana, kuru Dievs grib, tā ir savas dzīves upurēšana. Tā ir ļoti patīkama Dievam, ja es varu sevi un savu sirdi upurēt Viņam pilnīgi. Mēs varam padomāt, ko mīlam visvairāk? Vai ir kaut kas, ko vērtējam augstāk par Dievu? Vai mēs to varam atdot Dievam? Bet, ja Dievs mūsu dēļ atdeva un upurēja savu vienīgo Dēlu, vai tad mēs nevaram atdot Dievam to, ko Viņš grib? Apustuļi bija vāji un tādēļ Viņš pārveidojās viņu priekšā Tabora kalnā. Mēs arī dažreiz esam ļoti vāji, bet arī mums ir pārveidošanās kalns – Euharistija. Svētās Mises laikā Jēzus pārmainās mūsu priekšā un komūnijas laikā mēs saņemam lielu spēku savā sirdī, lai upurētu sevi Dievam.
Svētais Pāvils mums atgādina: Brāļi, ja Dievs ir ar mums, kas ir pret mums?

T. Staņislavs Praciaks OCD