Evaņģēlists raksta, kad gudrie no Austrumiem atdeva godu Jēzum ” atvēra savus krājumus un pasniedza Viņam dāvanas: zeltu, vīraku un mirres”. Runājot par praktisko pusi, šīs nebija dāvanas, kas nepieciešamas ikdienas lietošanai. Iespējams, ka Svētajai ģimenei tajā brīdī vajadzēja kaut ko vairāk par zeltu, vīraku un mirrēm, taču šīs dāvanas simbolizē patiesu pielūgsmi, Dieva pielūgsmes aktu. Šīs dāvanas saskaņā ar austrumu paražām izteica cilvēka atzīšanu par Dievu un bija padevības izpausme. Viņi atzina, ka Jēzum ir pirmā vieta viņu dzīvē.
Ieņemt pašaizliedzīgu nostāju mūsu dzīvē, nozīmē atdot Dievam tiesības rīkoties ar sevi. Tas nozīmē atdot Viņam to, kas dzīvē ir visdārgākais – brīvību. Salikt dāvanu no sevis, tas nozīmē, atļaut Viņam rīkoties ar savu dzīvi.
Gudrie no Austrumiem jautā Hērodam: ” Kur ir jaundzimušais jūdu Karalis? ” Viņi veica garu ceļojumu, izturēja grūtības un uzņēmās daudz atteikšanos, lai rastu atbildes uz viņiem atklātajām zīmēm.
Taču izrādās, ka attiecībā uz zīmēm var palikt vienaldzīgs. Piemērs ir Hērods, Jeruzalemes iedzīvotāji un Rakstu mācītāji. Pēdējie lieliski zināja Dieva vārdu. Viņi paskaidroja Hērodam, ko Svētie Raksti saka par Mesijas dzimšanu, taču viņi neļāva zvaigznei sevi aizraut.
Mums jājautā, kas mums jādara, lai varētu līdzināties gudrajiem no Austrumiem, un kas jādara, lai nepieļautu Rakstu mācītāju un Hēroda kļūdas. Lūgsim Jēzum dāvanu atpazīt Viņa zīmes un sekot Viņa ceļam.
T. Staņislavs Praciaks OCD