Lieldienu III svētdiena

Kristus ir augšāmcēlies!

Mani dārgie, mēs izdzīvojam pashālo prieku: Kristus, ar savu nāvi un augšāmcelšanos, mūs atbrīvoja un atpestīja. Šodien mēs pārdomājam Evņģēlija fragmentu, kurš stāsta par ceļu uz Emausu. Ikviens no mums savā dzīvē paveic dažādus ceļus, tomēr svarīgi, lai tie vestu uz tikšanos ar Dievu.
Tie, kas dodas ceļā, ir Jēzus mācekļi. Kā mēs zinām, mācekļi pēc sava skolotāja nāves ir izbijušies, baidās par savu dzīvību. Tādēļ šie divi, baidoties zaudēt savu dzīvību, pamet Jeruzālemi. Varētu pateikt, ka bēg projām. Viņi ir vīlušies un nomākti. Viņiem taču bija savi plāni, un visas savas cerības viņi salika Jēzus personā, bet šeit tāda sakāve. Viņiem šķita, ka tieši Viņš, Jēzus, atbrīvos Izraēla tautu no romiešu jūga, ka būs beidzot brīvi, bet šeit tāda drāma.
Dārgie brāļi un māsas, cik gan tuvi mums ir šie divi mācekļi. Mums arī ir daudz plānu un cerību, ko saliekam Dievā, bet beigu rezultāts ir vilšanās, apsūdzība un nevēlēšanās, kaut ko darīt. Tomēr mums ir sev jāuzdod jautājums: ko mēs patiesībā sagaidām? Vai es savus plānus saskaņoju ar Dieva plāniem? Vai tiešām pirmajā vietā sagaidu garīgos labumus, vai drīzāk materiālos un politiskos?
Savā ceļā mācekļi satiek Jēzu, kurš viņiem skaidrojot rakstus, piepilda to sirdis ar prieku. Tas taisnība, ka viņi atpazina Jēzu tikai pie maizes laušanas, tomēr viņu sirdis dega priekā jau agrāk.
Mani dārgie, novēlu, lai arī mēs savā ceļā satiktu Jēzu. Lai Viņš mūs stiprina, un lai lasot vai klausoties Dieva Vārdu, arī mūsos degtu sirdis, un lai mēs vienmēr atpazītu Jēzu Euharistijā.

T. Staņislavs Praciaks OCD