Parastā liturģiskā laika 2. svētdiena
Varbūt kāds ir kādreiz domājis par to, kāpēc Kristus atnāca? Protams, mēs zinām, lai mūs atpestītu, lai samierinātu mūs ar Tēvu. Mēs to zinām, bet ko mēs patiesībā jūtam? Vai tiešām ar visu sirdi esam tam gatavi? Vai ar to vien dzīvojam? Kādēļ grūtos brīžos ļoti ātri atceramies Dievu, bet, kad mums klājas labi, tad Dievu atstājam ēnā, jo Viņš savu uzdevumu ir izpildījis. Vai tā jādzīvo īstam kristietim? Kādēļ tad Jēzus atnāca pie mums?
Kā mēs varam iztēloties Dieva mīlestību uz cilvēku? Kā panākt to, lai viņš saprastu, ka Dievs ir viņa laime? To jau mēģināja darīt pravieši, salīdzinot Dieva mīlestību uz cilvēku ar mīļoto cilvēku mīlestību. Kā jauneklis apprecas ar jaunavu, tā tavi bērni vienosies ar tevi; kā līgavainis priecājas par līgavu, tā tavs Dievs priecāsies par tevi. Lūk, Dieva vienošanās un draudzība ar Izraēliešiem un pārējām tautām. Kad Jēzus atnāca uz zemi, tad vienojās ar cilvēka dabu īpašā un nešķiramā veidā, kā vajadzētu būt laulībā. Tādēļ nevajadzētu brīnīties, kad Jēzus runājot par debesu valstību, bieži salīdzina to ar kāzu mielastu. Tādēļ arī Jēzus veiktais pirmais brīnums kāzās, atgādina mums par savienību, ko Dieva Dēls nācis piepildīt pie cilvēkiem. Visa cilvēce, katrs cilvēks tika aicināts doties laulībā ar savu Dievu, savienoties mīlestībā un saticībā. Sākam jau saprast, kādēļ Jēzus atnācis pie mums – ar mīlestību un mīlestībai. Maksa par šo mīlestību ir briesmīga un sāpīga. Protams, pēdējās Dieva laulības ar cilvēku piepildās nāvē krustā sistam. Tas ir lielākais mīlestības upuris, lielākā dāvana, ko mīļotais var sniegt savai iemīļotajai. Ūdens pārvēršanās vīnā, kas tika izdarīta kāzās, it kā paredz dziļas pārvērtības, ko cilvēkos panāca nāve un Jēzus augšāmcelšanās no mirušajiem. Bagātīgā un dāsnā žēlastība panāca, ka tur, kur pirms tam valdīja grēks, tagad valda patiesa, īsta mīlestība. Tādēļ atveries Dievam un ar patiku nāc uz kāzu mielastu, kurā Dievs vēlas apprecēties ar tevi. Dievs ir tam gatavs un gaida, lai savienotos ar tevi, taču nevar to panākt, kamēr tu esi vienmēr aizņemts, vai tēlo aizņemtību, vai vēl sliktāk, tas tevi vispār neinteresē. Vai mēs pieņēmām kristību? Vai noticējām Dievam vaļsirdīgi? Vai cenšamies Viņu mīlēt? Vai dodamies uz grēksūdzi un pieņemam Svēto Komūniju? Kas notiek ar mūsu mīlestību? Kādēļ baidāmies savienoties ar Dievu? Tu nebaidījies savienoties ar otru cilvēku, tad kāpēc būtu jābīstas Dieva?
Lielā Dieva labestība ir tas, ka mīlestībā uz mums Viņš vienmēr ir gatavs mums piedot. Tādēļ katru dienu, soli pa solim, centīsimies sagatavoties kāzu mielastam ar Dievu. Kristībās kļuvi par Dieva bērnu, Viņa īpašumu, tādēļ atceries – katru dienu Viņš vēlas savienoties ar tevi.
T. Staņislavs Praciaks OCD
