Parastā liturģiskā laika 2. svētdiena

Brāli un mās, vai mēs tiešām zinām, kas ir cilvēks? Vai pareizi saprotam, kāds ir viņa aicinājums un uzdevums? Līdz mūsu dzīves beigām mēs mācāmies iepazīt sevi, ja tikai to gribam. Cik gan liels noslēpums cilvēks ir pats sev!
No kurienes ir cilvēks, to mēs labi zinām; mēs esam Dieva radība. Tā kā mums ir draugi un mēs esam klātesoši mūsu tuvinieku dzīvē, tā arī Dievs grib kļūt mūsu draugs, būt klātesošs mūsu dzīvē tāpēc, ka Viņš ir mūsu Tēvs un mūs ļoti mīl. Dievs bieži runā, bet, vai mēs gribam Viņu dzirdēt? Tomēr mums jāklausās Viņā nevis ar miesas ausīm, bet gan ar dvēseles ausīm. Mums jāklausās Dievu tikai klusumā, savā sirdī. Līdzīgi Samuēlam teiksim: runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās.
Ja mēs tiešām gribam sadzirdēt Dievu, tad mums ir jābūt uz to sagatavotiem. Tas nozīmē, mums ir jāklausa savam garam, nevis savai miesai un ir jāpilda gara, nevis miesas griba. Protams, mums ir uzdevums rūpēties par savu miesu, lai tā mums kalpotu un tikai. Tā nevar kļūt svarīgāka nekā Dievs. Par to mums atgādina svētais Pāvils: miesa ir nevis netiklībai, bet Kungam, un Kungs – miesai. Vai tad jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Kristus locekļi? Ja tu, brāli un mās, gribi būt īsts kristietis, tad atdodies Dievam un nepakļaujies savai miesai, pildot tās iegribas. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs nepiederam paši sev. Mēs taču esam atpirkti par dārgu maksu! Tātad pagodināsim Dievu savā miesā!
Divi Jāņa Kristītāja mācekļi, kuri sekoja Jēzum, Viņam jautāja: Rabbi, kur Tu dzīvo? Bet mēs zinām, kur dzīvo Dievs. Taču, cik bieži mēs Viņu apmeklējam? Vai mēs to darām ar prieku? Un kad mēs esam pie Viņa, tad mēs klausāmies, ko Viņš runā?
Lūgsim Dievu, lai Dievs dod mums spēku un gribu, lai arī mēs varētu teikt kopā ar psalmistu: lūk, es nāku pildīt Tavu gribu.

T. Staņislavs Praciaks OCD