Parastā liturģiskā laika XIX. svētdiena

Sūdzēšanos un aprunāšanu pa stūriem, Jēzus nosoda, sakot: „Nekurniet savā starpā” (Jņ 6). Šodien ir vērts apdomāt šīs kurnēšanas apjomu.
Pirmais kurnēšanas rādītājs ir tad, kad runājam par kādu vai kaut ko aiz muguras. Tenkas rada daudz pazemojumu tam, kas tiek aprunāts, gan arī tam, kas aprunā. Tā ir pretēja attieksme evaņģēliskai nostājai patiesībā. Tāpēc varbūt ir vērts pievērsties tenkām, kuru autori mēs esam.
Otrā kurnēšanas izpausme ir nepārtraukta žēlošanās un sakāmvārda “caurumi visur” meklēšana. Izrādē “Pie aizslēgtām durvīm” Žans Pols Sartrs (Jean Paul Sartre) makabriski attēloja trīs cilvēku satikšanos ellē. Visi ir pārsteigti, ka tur nav spīdzināšanas instrumentu, un ka viņus nesagaida neviens bende. Viņi ir vieni skaudri iekārtotā viesistabā. Bet tieši šie trīs cilvēki, kas ir uz mūžiem ieslēgti viens ar otru, kļūst viens otram par elli. Šajā ainā, kas attēlo elli pēc nāves, autors patiesībā vēlas parādīt elli uz zemes, ko cilvēki neizbēgami gatavo paši sev. “Elle – tie ir pārējie,” saka viens no trim lugas varoņiem. Un otrais piebilst: “Katrs no mums ir bende trešajam.” Patiešām, jūs ar savu attieksmi varat būt “elle” citiem. Cilvēks, kas kurn un ir neapmierināts, var ļoti apgrūtināt dzīvi tuviniekiem. Dzīvošana kopā ar viņu kļūst par vienu lielu murgu. Kādi ir pamatgrēki cilvēkam, kurš kurn? Šeit tie ir:

– problēmas pārspīlēšana, kas nav pelnījusi tik lielu uzmanību;

– sensāciju meklēšana, kas galu galā ir nepārbaudītas ziņas;

– kāda nekonkrēta ienaidnieka atmosfēras radīšana, kas nepastāv;

– pastāvīga neapmierinātība ar visām situācijām, ar kurām nākas saskarties;

– nespēja pamanīt nelielus panākumus un priekus, kas notiek ļoti bieži;

– pārnest savu neapmierinātību uz mājiniekiem un izraisīt strīdus;

– nav humora izjūtas un visu uztver nopietni.

Ja kāds izdara kaut dažus uzskaitītos grēkus, viņš kļūst par cilvēku, kurš kurn un atņem cerību sev un citiem.
Ir vērts sākt ar sevi, ar savu kurnēšanu.

T. Staņislavs Praciaks OCD