Parastā liturģiskā laika XVI. svētdiena

Dieva gribas atpazīšana ikdienā ir vienkārša. Šo gribu var izteikt dažos vārdos: dienas laikā lūdzies, strādā un atpūties! Kas attiecas uz nakti, ir atsevišķs Dieva norādījums – guli!
Lūdzies, tas ir, cīnies ikdienas cīņu jomā, tikai ne viens pats, bet gan zem Dieva modrās acs, kurš ticīgam cilvēkam ir tas, kas maršals ierindniekam. Cīnies, apziņas balstīts, ka tev ir izcils un uzticīgs komandieris. Un vari būt drošs, ka uzvarēsi katrā cīņā.
Strādā godīgi, jo Dieva plānā cilvēks uz zemes nenonāca nejauši, bet tikai Viņam stingri noteikta un pilnībā zināma mērķa dēļ. Viņam ir jāveic uzdevums, kas ir būtisks izpildītājam, viņa līdzcilvēkiem, kā arī Radītājam. Dievam ir vajadzīgs cilvēks uz zemes, lai Viņš varētu turpināt aptvert pasauli un cilvēci ar mīlestību.
Lai varētu tik piepildīts Dieva nemainīgās gribas pirmais un otrais punkts, cilvēkam dienas laikā ir jāiemācās atpūsties! Darbaholisms, ko daži kristieši sajauc ar dedzību kalpošanā Visaugstākajam, ir ne tikai verdzība, ar kuru pēc iespējas ātrāk jātiek galā psihiatram, bet arī grēks, jo tā ir nepaklausība Dievam. Tas ir ļaunums arī  šī iemesla dēļ, ka atpūtas trūkums padara lūgšanu grūtu vai pat neiespējamu. Tas arī pasliktina cilvēku darbu, jo pazemina tā efektivitāti un var pazaudēt profesionālismu. Un pat tiek apdraudēta cilvēka dzīvība un īpašums. Darbs nogurumā, tā vietā, lai apvienotu cilvēkus, iedarbīgi  tos šķir un sadala.
Dievu labot nav vērts. Ja Viņš tā ir izlēmis, tad tas ir vislabākais, un šie norādījumi ir jāievēro. Bet kā pārvarēt bailes, ar kādām pasaule cenšas mūs piespiest izmisīgai piepūlei, līdzīgi kā kučieris nogurušu zirgu? Nu ko. Prātā nāk tikai viena atbilde. Un tā ir pareizā atbilde: jums vēl vairāk ir jāpaļaujas uz Dievu. Uzticēšanās debesu Tēvam izved no bailēm.
Dieva norādījumi svētdienām un svētku dienām ir daudz grūtāki nekā darba dienām. Būtībā normālos apstākļos tie norediģējas līdz diviem norādījumiem: lūdzies un atpūties! Lūdzies, tas ir, iepazīsti Mani. Iepazīsti, ieklausoties Evaņģēlijā, tā lai tu zinātu, ko Es no tevis sagaidu un kur Es tevi vedu kopā ar citiem. Iepazīsti tā, lai tu katrā brīdī un lietā darītu tieši to, ko Es vēlos. Kāds ir šādas darbības gala rezultāts? Dievs, kas ir tālu, kļūst tuvs cilvēkam. Dievs, kuru nav iespējams aptvert ar saprātu, gribu, sirdsapziņu un jūtām, kļūst tikpat konkrēts kā tēvs, brālis un draugs. Dievs, kas nav atpazīstams, kļūst par atpazīstamu katrā labā izpausmē. Pieaugot lūgšanā, cilvēks pieaug Dieva mīlestības pret sevi sajušanā, ko parasti saņem caur citu cilvēku. Turklāt tas tiek stiprināts pārliecībā, ka drošākais veids, kā mīlēt Dievu, ir mīlēt citus ar mīlestību, kas viņiem pienākas. Tāpēc kristiešiem svētā diena ir īpaša  diena, lai piekoptu  tikšanās ar ģimeni, draugiem, kaimiņiem un kolēģiem. Tas vienmēr sākas pie altāra un beidzas pie galda mājās. Pateicoties tam, tiekoties ar Jēzu, mēs spējam iziet pretī visām viņu vajadzībām, ne tikai materiālajām, bet arī garīgajām.
Saprātīgs atvaļinājums, tas ir, tāds, kura laikā Dievs nepazūd no dzīves. Jēzus atpūšas ar mācekļiem, un mācekļi ar Jēzu. Saprātīgs, t.i., tāds, kura laikā es neizolējos no saviem tuviniekiem. Gluži pretēji. Tas ir laiks, lai stiprinātu saites starp tuviem cilvēkiem. Atvaļinājuma laiks ir īpašs Dieva žēlastības laiks. Laiks, kuru varat atcerēties visilgāk. Saprātīgs un tāpēc attīstošs. Cilvēkiem ar smagu fizisko darbu atvaļinājumam vajadzētu būt intelektuālas padziļināšanas laikam. Cilvēkiem, kuri nopelna iztiku ar savu intelektu, tā ir iespēja rūpēties par ķermeņa vitalitāti. Tiem, kas gada laikā intensīvi strādā ar cilvēkiem, tas ir vientulības laiks. Bet cilvēkiem, kas strādā vieni, tas būtu jāpavada galvenokārt starp labvēlīgi noskaņotiem cilvēkiem pret sevi. Tas viss izriet no Evaņģēlija. Noguris, kalpojot cilvēkiem, Kristus atpūšas vientulībā. Un to Viņš māca saviem mācekļiem.

T. Staņislavs Praciaks OCD