Parastā liturģiskā laika XVI. svētdiena

Šodienas Evaņģēlijā Jēzus runā par divām māsām – Martu un Mariju.
Jēzus, protams, nekritizē pašu Martas kalpošanu, jo Mozus Likums noteica viesmīlību. Marta rīkojas līdzīgi, kā Vecājā Derībā aprakstītā atraitne no Sareptas un sunamiete, kuras izrādīja viesmīlību, viena pret Eliju, otra pret Elizeju. Problēma slēpjas tanī, ka Martai ir savs priekšstats, kā iepriecināt Jēzu un viņa to dara, neprasot neviena viedokli (tā bieži ir arī mūsu kļūda!), viņa vēlas dot Jēzum pārāk daudz, un nesaprot, ka Jēzus ir nācis tieši tādēļ, lai apdāvinātu viņu. Rezultātā Marta tā vietā, lai priecātos par iespēju kalpot Jēzum, ar nepatiku skatās uz savu māsu. Aiz šīs šķietami pareizās pārliecības parasti slēpjas otra cilvēka citādības, viņa atšķirīgo attiecību ar Dievu un cilvēkiem nepieņemšana.
Marta noteikti saprata mācību, ko Jēzus viņai deva. Mielasta laikā Betānijā pēc Lācara augšāmcelšanas mēs vairs neredzam nekādu spriedzi starp māsām. Katra no viņām savā veidā izdzīvo attiecības ar Jēzu, pilnībā īstenojot savus talantus. Katra no māsām pieņem to, ka otra ir savādāka. Un tā ir vienīgā iespēja konstruktīvi izdzīvot brālību.
Mūsdienu kristiešiem ir vērts atgādināt šo divu dimensiju – lūgšanas un praktiskās darbošanās – vienotību: vienotība ar Dievu caur lūgšanu caurstrāvo visu, ko mēs darām, un tādēļ mūsu darbošanās nes augļus.

T. Staņislavs Praciaks OCD