Skapulāra Dievmātes svētki

Trīspadsmitā gadsimta vidū karmelīti sāka izplatīt Vissvētākās Jaunavas Marijas skapulāru. Šādas prakses aizsācējs bija Saimons Stoks – anglis, ordeņa ģenerālis. Skapulārs reliģiskajos ordeņos parasti ir auduma loksne ar atvērumu galvai, kas tiek nēsāta virs habita, t.i., pamatapģērba. Šodien bieži tiek runāts par laju skapulāru, kas ir skapulāra miniatūra, simbols. Tie ir divi mazi auduma kvadrātiņi ar Jēzus un Marijas attēliem, kas savienoti ar divām lentēm. Šie mazie auduma gabaliņi tiek nēsāti uz krūtīm un uz muguras. Skapulārs liecina par mūsu paļāvību uz Marijas, Pestītāja Mātes, aizsardzību un palīdzību. Jo Saimons Stoks bija dzirdējis Jaunavas Marijas vārdus: “Saņem šo skapulāru, Manas aizsardzības zīmi.”
Skapulāra nēsāšanas prakse Baznīcā ir kļuvusi ļoti populāra. Taču skapulāru nevar uzskatīt par sava veida amuletu, tātad, par kaut ko maģisku. Tas nav amulets, brīnumaina kaklarota vai apģērbs no pasakām, kas pasargā no bultām un sitieniem. No visa sliktā mūs sargā Dievišķā Apredzība, Dievmātes aizsardzība, svēto aizlūgumi un eņģeļu palīdzība. Dieva aizsardzība un svēto aizlūgums ir skaidri jānošķir no maģiskām darbībām un rituāliem. Kristietība nav maģija un pilnībā atmet maģiju. Skapulārs nav amulets, bet gan apliecinājums tam, ka mēs mīlam Dievmāti un uzticamies Viņas palīdzībai, arī sarežģītās situācijās.
Karmela kalna mūki, senie krustneši, saracēņu spiesti atgriezās Eiropā. Sev līdzi viņi atnesa mīlestību uz Vissvētāko Jaunavu Mariju, atklājot to daudziem kā jaunu impulsu.
Mēs cienām un uzticamies mūsu Kunga Jēzus Kristus Mātei, jo apzināmies Marijas vietu pestīšanas vēsturē un esam pieredzējuši Viņas rūpes un palīdzību konkrētu cilvēku dzīvē. Tāda ir Dieva darbība: Pestītājs atnāca pie mums caur Mariju. Pateicoties Viņas mātes stāvoklim, Dieva Dēls kļuva par cilvēku.

T. Staņislavs Praciaks OCD