Parastā liturģiskā laika XXIII. svētdiena

Mēs ļoti labi zinām, kā jūtas cilvēks, kurš ir slims, kuram kaut kas sāp. Viņš jūtas slikti un ir vājš, neko negrib. Nezina, kur atrast sev palīdzību, ir gatavs pat kurnēt pret Dievu un varbūt arī kurn. Šodien pravietis Isajs teica: Esiet droši un nebīstieties! Lūk, jūsu Dievs! Viņš nāks pats un jūs atpestīs!
Kurlmēms cilvēks. Gandrīz vesels, viņam nekas nesāp, bet viņš tikai nevar dzirdēt un runāt. Viņš daudz ko redz, daudz ko jūt, bet nevar tajā dalīties, nevar pastāstīt par to nevienam cilvēkam. Bet, tas vēl nav viss. Viņš arī nedzird cilvēku, kurš ir viņam blakus. Tas ļoti sāp, ja tu nezini, vai cilvēks blakus smejas par tevi vai par ko citu. Bet kurlmēmajam bija labi cilvēki, kuri varbūt zināja šos pravieša Isaja vārdus un atveda viņu pie Jēzus. Viņi lūdza Kristu: Uzliec savas rokas uz viņa. Šie cilvēki zināja, kur meklēt palīdzību. Un Jēzus teica skaisto vārdu: effata! Atveries!
Mēs visi labi dzirdam un varam runāt. Mums tā nav problēma. Bet mēs aizmirstam, ka tā ir liela dāvana, Dieva dāvana. Dzirdes dāvana, tā ir liela dāvana, tāpēc mēs nedrīkstam klausīties visu. Mums jāmācās klausīties to, kas ir derīgs: to, kas vairo labo, taisnīgumu un patiesību, jāklausās to, kurš sauc palīgā, bet vispirms jāklausās Dieva vārdi.
Runas dāvana arī ir liela dāvana. Un pareiza runa tā nav runa par visu, visur un katra cilvēka priekšā. Ja mēs gribam, lai mūsu runa būtu pareiza, izpildīsim trīs nosacījumus. Pirmais, vai tas, ko es gribu teikt, ir patiesība? Otrais, vai tas, ko es gribu teikt, nes labumu citam cilvēkam? Un trešais, vai tas, ko es gribu teikt, ir vajadzīgs? Bet labi runāt, tas vispirms ir runāt ar Dievu lūgšanā.
Lūgsim šodien ar vārdiem: Kristu, atver manu prātu, lai es Tevi pazītu un mīlētu! Atver manas ausis, lai es klausītos tikai Tevi! Atver manas acis, lai tās visā redzētu Tevi! Atver manas lūpas, lai tās vienmēr slavētu Tevi! Atver manu sirdi tuvākajam!

T. Staņislavs Praciaks OCD