Parastā liturģiskā laika XXIV. svētdiena

Katrs grib dzīvot labi un pildīt Dieva baušļus! Bet kāpēc mums tas neizdodas vienmēr? Kas mums traucē, lai es būtu tāds cilvēks, kas dzīvo labi un pilda Dieva baušļus? Mēs lūdzam Dievu un vēlamies, lai Viņš mums piedod, bet paši nevēlamies tā rīkoties!
Mēs esam līdzīgi Pēterim, ja mēs domājam, ka piedošanai ir robeža. Es zinu, ka ir grūti piedot, bet labi, ja tu to vēlies. Spēks, piedot otram cilvēkam, nav tevī, bet gan Kristū. Kad mēs esam patiesi atvērti uz Dievu, tad Viņš mums dod spēku piedot no visas sirds. Protams, kristietis ir brīvības bērns, bet šī brīvība ir aicinājums un uzdevums vienlaicīgi – mīlētu Dievu un savu tuvāko. Es neesmu sev pats kungs. Par to raksta svētais Pāvils: Brāļi, neviens no mums nedzīvo sev un neviens sev nemirst. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam Kungam.
 Šodien Jēzus svētajam Pēterim, kad viņš jautāja cik reizes vajag piedot savam brālim, atbild: Es tev nesaku: līdz septiņām, bet: līdz septiņdesmit reiz septiņām. Lai saprastu to, ko Viņš teica, Kristus pastāstīja līdzību. Bet, kāpēc man tā jādara? Jo Jēzus teica: Tā arī mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens no sirds nepiedosiet savam brālim. Tas ir jauns likums: „To, ko tev izdarīja Dievs, to tu dari citiem cilvēkiem”. Protams, Jēzus ne tikai to runāja, bet arī to pildīja savā dzīvē, arī savā nāves brīdī. Viņš ir mūsu Mācītājs un mēs esam Viņa mācekļi, tādēļ to, ko Jēzus darīja savā dzīvē, mums arī jādara savējā. Arī Sīrahs mūs mudina to pildīt: Piedod savam tuvākajam, kas tev nodara ļaunu, un tad tavi grēki tiks atlaisti, kad tu lūgsies.
Mēs bieži lūdzamies: „Tēvs mūsu” un lūdzam: „un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”. Vai mēs tiešām piedodam saviem parādniekiem? Lai mums nesanāk tā, ka mēs cenšamies piekrāpt Dievu. Centīsimies piedot saviem parādniekiem, lai arī mēs saņemtu savu grēku piedošanu, nevis tiesu.

T. Staņislavs Praciaks OCD