Parastā liturģiskā laika XXV. svētdiena
Cilvēks bieži grib, lai Dievs rīkotos, tāpat kā mēs, bet Viņš rīkojas savādāk. Taču šodien Dievs mums saka: manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav mani ceļi. Un tomēr, kāpēc cilvēks tā domā?! Ja mēs domājam un gribam, lai Dievs tā rīkotos, tad cik gan mazi mēs esam un cik gan vāja ir mūsu mīlestība!
Šodienas Evaņģēlijs nav viegls. Protams, var kaut ko saprast, bet vai patiešām mēs saprotam to pareizi? Kāpēc namatēvs izgāja piecas reizes? Kas viņš ir? Kas ir tie strādnieki? Kas tas ir par vīnadārzu? Ko nozīmē vakars? Kas ir denārs? Jēzus no sākuma saka: Debesu valstība ir pielīdzināma, tas nozīmē, ka vīnadārzs ir Baznīca, bet viena diena – mūsu dzīve. Vakars ir pasaules un mūsu dzīves beigas. Mēs nezinām, cik nodzīvosim šeit uz zemes, tādēļ izpildīsim to, ko pavēl pravietis Jesaja: Meklējiet Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš tuvu! Tagad ir laiks strādāt, mainīt to, ko var mainīt un nest labus augļus. Pravietis Jesaja mūs aicina sakot: Bezdievis lai atstāj savu ceļu, un nekrietnais cilvēks – savu nodomus, un lai atgriežas pie Kunga, un Viņš apžēlosies par to, jo Viņš piedodot ir žēlīgs. Un arī svētais Pāvils mūs lūdz: Jūs tikai dzīvojiet Kristus Evaņģēlija cienīgi!
Mēs brīnāmies, ka namatēvs tikai ar pirmajiem strādniekiem vienojās par denāriju dienā, bet pēdējiem Viņš teica: es jums došu, kas pienākas. Denārs – tā ir pestīšana. Katrs no mums, kas saņēma kristību, ir aicināts strādāt vīnadārzā, tas ir Baznīcā, par denāriju dienā. Vai tas nozīmē, ka ne visi būs pestīti? Mēs taču zinām, ka ne visi strādā par denāriju dienā. Bet, Dievs ir ļoti žēlsirdīgs un Viņš grib, lai visi būtu pestīti. Vai namatēvs nesamaksā visiem pa denārijam? Dievs ir ļoti labs un dara ar savu to, ko Viņš grib.
Šo fragmentu par strādniekiem ļoti labi komentē Origens. Nolīgtie rīta agrumā ir tie, kuri no bērnības ir aicināti strādāt Dieva valstībā, tā ir Baznīca. Jaunieši ir tie, kas nolīgti trešajā stundā. Nolīgtie sestajā stundā ir pieaugušie, bet devītajā stundā ir vecāka gada gājuma cilvēki. Pēdējie, kuri strādāja vienu stundu ir vecīši. Dievs skatās ne tikai uz darbu, bet vispirms uz sirdi. Tas nozīmē, ka Dievs skatās nevis uz to, no kāda laika strādā cilvēks, bet cik daudz un kā viņš strādā. Tādēļ visi saņem pestīšanas algu. Ja kādam no mums nepatīk tas, ka viņš ļoti ilgi kalpo Dievam, tad viņš ir līdzīgs tiem pirmajiem strādniekiem, kuri kurnēja pret namatēvu. Bet Dievs nedara nevienam cilvēkam netaisnību. Tieši otrādi, tas ir liels prieks, ka arī viņi ir pestīti.
Nobeigumā Jēzus teica: Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu. Lūgsim, lai Dievs mums vienmēr palīdz būt patiešām izredzētiem, lai ikviens no mums, kopā ar svēto Pāvilu, varētu teikt: dzīve man ir Kristus, un nāve – ieguvums.
T. Staņislavs Praciaks OCD
