Sv. Terēze Benedikta no Krusta

Svētā Terēze Benedikta no Krusta 1892. gada 12. oktobris –  1942. gada. Jaunava un mocekle, Eiropas līdzaizbildne. Kanonizēta 1998. gada 11. oktobrī. Piemiņas diena: 9. augusts.

Edītes Šteinas garīgā pieredze ir skaists pārsteidzošas iekšējās atjaunotnes piemērs. Jaunā sieviete, kas meklēja patiesību, ar dievišķās žēlastības palīdzību kļuva par svēto un mocekli. Māsa Terēze Benedikta no Krusta mums šodien atkārto vārdus, kas noteica viņas dzīvi: “Es negribu lepoties ne ar ko citu kā vien ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu.” (Gal 6, 14)

Edīte Šteina piedzima Vroclavas tirgotāju ģimenē kā pēdējais – vienpadsmitais – bērns. Viņas ģimene bija pilnībā pārņemta ar jūdaisma garu, tiesa, to jau bija skāris vācu liberālisms. Tolaik likumi ebrejiem pavēra plašas iespējas darboties. Šteinu ģimenes koku tirdzniecības uzņēmums attīstījās. Taču, kad Edītei bija divi gadi, viņas tēvs nomira. Radinieki atraitnei ieteica tūlīt pat pārdot ar parādiem apkrauto uzņēmumu, izīrēt istabiņas un ļaut, lai brāļi parūpējas par viņu un bērniem. Auguste Šteina klusēdama uzklausīja visus padomus, bet jau nākamajā dienā agri no rīta bija kantorī un turpināja sava vīra darbu. Edīte Šteina visu mūžu jutās emocionāli saistīta ar māti. Neviens uz viņu neatstāja tik lielu iespaidu kā šī stiprā, darbīgā un gudrā sieviete, kas vienmēr zināja, ko grib, un nevienam neļāva sevi iebiedēt. Viņas dzīves gudrība bija – “gribēt nozīmē varēt”. 

Edīte bija neparasts bērns. Vairāk par lellēm un spēļu lāčiem viņu aizrāva studentu dziesmas, kuras dziedāja vecākie brāļi, un dzejnieku portreti literatūras vēstures grāmatā. Būdama tikai četrus gadus veca, viņa jau izcēlās ar neparastu atmiņu. Edīte bija ļoti spītīga. Ja viņai liedza īstenot kādu iegribu, meitene no dusmām raudāja. Vecākā māsa reizēm nezināja, kā citādi rīkoties, un ieslēdza Edīti tumšā istabā. Bet Edīte tur tik ilgi kliedza pārvērstā balsī un spēra ar kāju pa durvīm, ka nāca sūdzēties kaimiņi un viņa no “cietuma” bija jāatbrīvo. Mājinieki dusmojās uz Edīti, jo viņai nepatika mājas darbi. No agra rīta viņa sēdēja un lasīja vēstures grāmatas. Mazā Edīte sapņoja par lielisku, spožu nākotni. Vēlāk viņa rakstīja: “Biju pārliecināta, ka esmu radīta lielām lietām un neiederos šajā mietpilsoniskajā pilsētas atmosfērā, kādā tiku audzināta”. 

Lai gan Edīti Šteinu mamma bija audzinājusi jūdaisma reliģijā, tomēr 14 gadu vecumā viņa apzināti izlēma pārtraukt lūgties. Viņa vēlējās paļauties tikai pati uz sevi un izmantot savu brīvību, lai lemtu pati par savu dzīvi. Garā meklējumu ceļa noslēgumā viņa nonāca pie pārsteidzoša atklājuma: tikai tie, kas pilnībā sevi velta Kristus mīlestībai, kļūst patiesi brīvi.

Pabeigusi ģimnāziju ar izcilām atzīmēm, Edīte iestājās Vroclavas Universitātē, kur 1911. gadā kļuva par sava veida sensāciju. Viņa bija vienīgā sieviete, kas piedalījās eksperimentālās psiholoģijas lekcijās. Universitātē viņa pierakstījās uz ģermānistikas un vēstures nodarbībām, bet vēl vairāk viņu interesēja psiholoģija, kurā meklēja atbildes uz šādiem jautājumiem: kas notiek ar mūsu cilvēci? Kas ir cilvēka cieņas pamatā? Kas ir realitāte? Kas ir patiesība? Tomēr psiholoģija viņai nesniedza atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar cilvēka dvēseli, un viņa jutās vīlusies. 

Šajā brīdī viņas rokās nonāca Gotingenas Universitātes profesora, filosofa Edmunda Huserla grāmata Logische Untersuchungen, kurā autors tam laikam neraksturīgi uzdrīkstējās apgalvot, ka realitāti ir iespējams iepazīt, izprast. Viņš rakstīja par to, ka pasaule, kuru uztveram, nav atkarīga tikai no subjektīvās uztveres, kā to mācīja Kants. Patei­coties E. Huserlam, filosofija atbrīvojās no laikmeta šaubām un tuvojās iespējai objektīvi sakārtot lietas, kam agrāk ticēja tikai teologi. Tagad atkal bija iespējams domāt par vērtībām, kuras jāīsteno, par normām, kas ir svarīgas ne tikai individuālā līmenī. Edīti tas aizrāva, un viņa sāka sapņot par iespēju doties plašākos meklējumos.

1913. gadā Edīte Šteina iestājās Gotingenas Universitātē, lai studijas turpinātu E. Huserla vadībā. Drīz vien viņa kļuva par labāko filosofa audzēkni un ar laiku arī par viņa asistenti. Huserla fenomenoloģija neviļus daudzus viņa audzēkņus veda atpakaļ pie kristīgās ticības. Arī Edīte sāka interesēties par reliģiju, tomēr viņas Dieva meklējumu ceļš nebūt nebija viegls. Edīte Šteina raksta par dvēseles mokām, kurām nevarēja palīdzēt ne gudras grāmatas, ne mātes dzīves gudrība “gribēt nozīmē varēt”. “Cīņa par patiesību manī norisinājās briesmīgās mokās un nedeva man mieru ne dienu, ne nakti. Šajā laikā atradinājos gulēt, un daudz gadu pagāja, līdz atguvu nakts mieru. Arvien vairāk pieradu pie izmisuma. Pirmo reizi dzīvē stāvēju kaut kā tāda priekšā, ko nevarēju panākt ar savu gribu.” 

1915. gada janvārī viņa pabeidza studijas ar izcilību, tajā pašā laikā nepārtraucot pasniedzējas gaitas, kuras bija uzsākusi kā Huserla asistente. Pirmā pasaules kara laikā viņa pabeidza medmāsu kursus un pašaizliedzīgi strādāja kādā lauku hospitālī Austrijā, kur rūpējās par tīfa slimniekiem un palīdzēja operāciju zālē. Tas bija grūts gads Edītes dzīvē ne tikai smagā darba dēļ, bet arī tādēļ, ka viņa bija spiesta noskatīties, kā acu priekšā mirst jauni cilvēki.

1916. gadā slimnīca tika likvidēta, un Edīte Šteina devās uz Freiburgu, lai strādātu par E. Huserla asistenti. Kādu dienu viņa iegāja Frankfurtes katedrālē, kur redzēja kādu sievieti, kas ar iepirkumu grozu bija ienākusi baznīcā, lai, ceļos nometusies, brīdi lūgtos. “Tas man bija kaut kas pilnīgi jauns. Sinagogās un protestantu baznīcās, kuras pirms tam biju apmeklējusi, cilvēki apmeklēja tikai dievkalpojumu. Savukārt šeit es redzēju, ka cilvēks taisnā ceļā no tirgus laukuma iet uz tukšu baznīcu. Šķita, ka šī sieviete ir atnākusi uz kādu personisku sarunu. Tas bija kaut kas tāds, ko es nespēju aizmirst.” 

1917. gadā Edīte ar visaugstāko novērtējumu aizstāvēja doktora disertāciju par empātijas tēmu. Disertācijas noslēgumā viņa rakstīja: “Ir cilvēki, kas tic, ka pēkšņas izmaiņas, kas notiek viņos, ir Dieva žēlastības rezultāts.” Vēlāk daudzi viņas biogrāfi bija izbrīnīti par to, kā gan Edīte, pati neticēdama, varēja nonākt pie šāda secinājuma.

Būtiska nozīme viņas Dieva meklējumu ceļā bija cilvēkiem no E. Huserla līdzstrādnieku vidus. Viens no viņas labākajiem draugiem bija Huserla asistents Gotingenā Ādolfs Reinahs un viņa sieva. Kad Reinahs 1917. gada novembrī Flandrijā gāja bojā, Edīte devās apmeklēt jauno atraitni. Reinahu pāris bija kristieši. Viņa jutās ļoti neērti pirms gaidāmās tikšanās, jo domāja, ka būs jātiekas ar bēdu sagrauztu sievieti, kurai viņa nespēs teikt mierinājuma vārdus. Kopš bērnības Edīte īpaši emocionāli smagi panesa bēres, jo nāves priekšā jutās ļoti bezpalīdzīga. Bet liels bija viņas pārsteigums, kad durvis atvēra un viņu savās mājās uzņēma ticības pilna sieviete. “Šī bija mana pirmā tikšanās ar krustu un dievišķo spēku, kas tiek dots tiem, kas to nes… Tas bija brīdis, kad mana neticība padevās un Kristus gaisma sāka spīdēt manī – Kristus krusta noslēpumā.”

1918. gada rudenī Edīte Šteina pārtrauca asistentes darbu pie E. Huserla. Viņa vēlējās strādāt patstāvīgi un kļūt par profesori – sasniegt mērķi, kas sievietei tajā laikā bija liegts. Diemžēl to viņai neizdevās īstenot. Paralēli filosofiskajiem meklējumiem Edīte lasīja arī Jauno Derību, Kirkegora un Ignācija no Lojolas darbus, tomēr viņa skaidri apzinājās, ka nepietiek tikai ar grāmatu lasīšanu. Tajās izlasītais ir jāiedzīvina arī praksē. 

1921. gada vasarā Edīte Šteina vairākas nedēļas pavadīja Bergzabernā Hedvigas Konrādes-Mar­tiusas, vēl vienas E. Huserla skolnieces, lauku īpašumā. Arī Hedviga un viņas vīrs bija kristieši. Kādu vakaru Edīte grāmatu plauktā atrada sv. Terēzes no Avilas autobiogrāfiju, kuru nakts laikā izlasīja. “Kad pabeidzu lasīt, es sev teicu: tā ir patiesība.” Tas bija lūzuma punkts viņas dzīvē. 1922. gada 1. janvārī Edīte Šteina nokristījās. Jānis Pāvils II viņas kanonizācijas Svētajā Misē teica: “Kristus mīlestība bija uguns, kas aizdedzināja svētās Terēzes Benediktas no Krusta dzīvi.” “Pirms vēl viņa to atklāja, viņa jau bija šīs uguns satverta. Sākumā viņa sevi veltīja brīvībai. Ilgu laiku Edīte Šteina bija meklētāja. Viņas prāts nepagura meklēt, un sirds vienmēr ilgojās pēc cerības. Viņa devās pa grūtām filosofijas takām ar dedzīgu entuazismu. Visbeidzot viņa tika atalgota: viņa satvēra patiesību. Vai precīzāk: patiesība satvēra viņu. Tad viņa atklāja, ka patiesībai ir vārds, proti, Jēzus Kristus. No šī brīža cilvēktapušais Vārds bija viņas Vienīgais un Viss. Būdama karmelīte, viņa, atskatoties uz šo dzīves posmu, kādai benediktiešu māsai rakstīja: “Ikviens, kas meklē patiesību, meklē Dievu neatkarīgi no tā, vai viņš to apzinās vai neapzinās.”

Tūlīt pēc atgriešanās Edīte vēlējās doties uz karmelīšu klosteri, tomēr garīgie vadītāji viņu no tā atturēja. Drīz pēc Kristības sakramenta saņemšanas viņa sāka strādāt par vācu valodas un vēstures skolotāju Špeijeras Sv. Magdalēnas dominikāņu māsu klostera skolā. Šajā pašā laikā Beironas benediktiešu klostera abats Rafaēls Valcers iedrošināja Edīti Šteinu aktīvi iesaistīties plašākā sabiedriskajā darbībā, jo īpaši saistībā ar sieviešu tiesību jautājumu. “Tūlīt pēc atgriešanās un kādu laiku vēl pēc tam es domāju, ka dzīvot garīgu dzīvi nozīmē atteikties no laicīgās dzīves un domāt tikai par dievišķām lietām. Pakāpeniski es iemācījos, ka no mums šajā pasaulē tiek gaidīts arī kaut kas cits. Es sapratu, ka, jo dziļāk kāds ir Dievā, jo vairāk viņš nes dievišķo gaismu pasaulē.”

Edīte Šteina strādāja ļoti daudz, viņa tulkoja kardināla Ņūmena vēstules un dienasgrāmatas, kas bija tapušas laikā, kad viņš vēl nebija konvertējies katoliskajā Baznīcā, kā arī Akvīnas Toma Quaestiones Disputatae de Veritate. Viņa iemācījās, ka ir iespējams nodoties studijām kā kalpošanai Dievam. “To es sapratu tikai tad, kad no jauna nopietni pievērsos akadēmiskajam darbam.” Lai gūtu spēku dzīvot un strādāt, viņa bieži devās uz Beironas benediktiešu klosteri, kur svinēja visus lielākos Baznīcas svētkus. 1930. gadā Edīte Šteina pēc ilga pārtraukuma atkal tikās ar savu skolotāju E. Huserlu. Viņa dalījās savā ticībā, it kā vēlētos, lai arī viņš kļūtu par kristieti. Pēc šīs tikšanās viņa uzrakstīja pārsteidzošus vārdus: “Ikreiz, kad piedzīvoju savu bezspēcību un to, ka nespēju cilvēkus ietekmēt tieši, es skaudri apzinos nepieciešamību pašai sevi sadedzināt.”

1931. gadā Edīte Šteina pārtrauca darbu Špeijeras klostera skolā un vēlreiz centās iegūt profesores vietu, šoreiz Vroclavā un Freiburgā. Šajā laikā viņa uzrakstīja darbu Akt und Potenz, kurā izklāstīja galvenās Akvīnas Toma izstrādātās koncepcijas. Vēlāk, būdama māsa Ķelnes karmelīšu klosterī viņa šo pētījumu pārrakstīja, taču tad to vairs nebija iespējams publicēt Edītes Šteinas etniskās piederības dēļ. 

1932. gadā viņa uzsāka pasniedzējas darbu Pedagoģijas zinātnes institūtā Minsterē, veiksmīgi apvienojot studijas un ticības dzīvi un tiecoties saprast, kā būt par “rīku Kunga rokās” it visā, ko mācīja. “Ja kāds nāk pie manis, es vēlos viņu vadīt pie Kunga,” rakstīja E. Šteina.

Pēc Kristības saņemšanas divpadsmit gadus viņa mācīja, studēja un iekšēji nobrieda. Iespējams, Edīte Šteina nekļūtu par klostermāsu, bet politiskā situācija Vācijā un antisemītisms liedza viņai iespēju turpināt iesākto darbu.

1933. gadā Vācijā sākās drūms periods. “Pirms tam es biju dzirdējusi par nežēlīgu izturēšanos pret ebrejiem. Bet tagad redzu, ka Dievs ir smagi uzlicis roku savai tautai, un šo cilvēku liktenis ir arī manējais.”

Nacistu izdotais āriešu likums aizliedza Edītei Šteinai turpināt strādāt par pasniedzēju Minsteres Universitātē. “Ja es nevaru turpināt darbu šeit, tad man Vācijā nav vairāk iespēju,” viņa rakstīja. “Es kļuvu par svešinieci pasaulē.” 

Šajā brīdī abats Valcers vairs neatturēja viņu no iestāšanās karmelīšu klosterī. Laikā, kad Edīte Šteina strādāja Špeijerā, viņa jau bija devusi nabadzības, šķīstības un paklausības solījumus. 1933. gadā viņa satikās ar Ķelnes karmelīšu klostera priekšnieci. “Mums nevar palīdzēt nekādas cilvēciskās aktivitātes, bet tikai Kristus ciešanas. Es ilgojos tajās būt līdzdalīga,” savu vēlēšanos iestāties minētajā ordenī pamatoja Edīte Šteina. 

Viņa vēl pēdējo reizi apciemoja savu ģimeni Vroclavā, lai teiktu ardievas mātei un pārējiem tuviniekiem. Pēdējā diena, ko viņa pavadīja mājas, bija Edītes dzimšanas diena, 12. oktobris – Tabernākula svētku diena. Edīte kopā ar māti devās uz sinagogu. “Kāpēc tu izvēlējies to (kristietību)?” māte viņai jautāja. “Es nevēlos sacīt neko pret viņu. Viņš, iespējams, bija ļoti labs cilvēks. Bet kāpēc viņš pa­darīja sevi par Dievu?” Edītes māte raudāja. Tā bija grūta diena abām sievietēm. Māte sāpīgi pārdzīvoja jau tad, ka Edīte kļuva par kristieti. Lēmumu ie­stāties karmelīšu klosterī viņai bija vēl grūtāk pieņemt, taču tāpat kā daudzās situācijās pirms tam Edītes māte ļāva meitai izlemt pašai. Jau nākamajā dienā Edīte devās uz Ķelni: “Es nejutu prieku. Tas, ko nupat biju piedzīvojusi, bija pārāk šausmīgi. Bet es jutu dziļu mieru – drošā Dieva gribas patvērumā.”

Edīte iestājās Ķelnes karmelīšu klosterī 1933. gada 14. oktobrī. Viņa kļuva par māsu Terēzi Benediktu no Krusta. 

Edītes Šteinas iestāšanās karmelīšu ordenī nebija bēgšana. Viņa rakstīja: “Tie, kas pievienojas karmelīšu ordenim, nav zuduši saviem tuvajiem un mīļajiem, bet tieši otrādi – ir ieguvums viņiem, jo mūsu aicinājums ir aizlūgt Dieva priekšā par ikvienu.” Īpaši viņa aizlūdza par saviem tautiešiem: “Es turpinu domāt par karalieni Esteri, kas tika izraudzīta no savu tautiešu vidus tieši tādēļ, ka Dievs vēlējās, lai viņa lūdz karaļa priekšā par savu tautu. Es esmu ļoti nabadzīga un bezspēcīga mazā Estere, bet Karalis, kas mani izvēlējās, ir visvarens un žēl­sirdīgs.” (1938. gada 31. oktobrī) 

Visi domāja, ka Edīte Šteina, iestājoties Karmelā, piedzīvos vilšanos. Bet viņi kļūdījās. “Viņa metās Karmela apskāvienos kā bērns mātes rokās, priecīga un dziedoša, nevienu mirkli nenožēlojot šo gandrīz vai aklo dedzību,” – drīz pēc tam secināja abats Valcers. Edīte Šteina savu lēmumu pieņēma, labi apzinādamās, ka dzīvos vienā kopienā ar vairākiem desmitiem neizglītotu māsu, 12 kvadrātmetru lielā istabiņā, kur ir tikai gulta, galds, naktslampiņa, ūdens krūka, koka krusts, un katru dienu vadīs saskaņā ar vienu un to pašu dienas kārtību, kurā paredzētas kopīgas lūgšanas un roku darbs. Edīte Karmelā nenokļuva nejauši. Viņa to vēlējās. Viņa vēlējās īstenot savā dzīvē Karmela garīgumu - atteikties no visa Dieva dēļ. “Pilnībā atteikties no savas gribas un ļauties Dieva gribas nebrīvei. No visas sirds ielikt sevi Dieva rokās, lai tās mani pieņem un veido.”  

Runājot par to, kas šādu nostāju raksturo,  māsa Terēze Benedikta minēja pilnīgu uzticēšanos. Kādā vēstulē draudzenei viņa aicina to kļūt par bērnu un visu savu dzīvi,  meklējumus un grūtības ielikt Tēva rokās. Tieši šī pārliecība, kas ir kopīga bērniem un ticīgiem cilvēkiem, ir kaut kas ļoti prātīgs, – viņa raksta kādā savā darbā. “Vai būtu prātīgi bērnam dzīvot nepārtrauktās bailēs par to, ka māte viņu varētu atstāt?” Māsai Terēzei Benediktai bērna uzticēšanās ir ticīga cilvēka nostājas paraugs.

1938. gada 21. aprīlī, kad māsa Terēze Benedikta no Krusta deva mūža solījumus, viņa savā piemiņas kartītē ierakstīja svētā Jāņa no Krusta vārdus: “Turpmāk mans vienīgais aicinājums ir mīlēt.”

1938. gada novembrī nacistu īstenotais anti­semītisms aizvien vairāk pārņēma pasauli. Sinagogas tika nodedzinātas un ebreji tika masveidā vajāti. Ķelnes karmelīšu klostera mūri vairs nebija drošs patvērums, un priekšniece darīja visu, lai māsu Terēzi Benediktu no Krusta nogādātu ārzemēs. 1938. gada Jaungada naktī viņu pārveda pāri robežai uz Nīderlandi – uz Ehtas karmelīšu klosteri Limburgas provincē. Tā šķita mierīga vieta, tomēr māsai Terēzei Benediktai no Krusta bija priekšnojauta, ka viņa nevar izbēgt no savas tautas likteņa. 1939. gada 9. jūnijā viņa Ehtas klosterī rakstīja: “Es pilnīgā paklausībā un ar prieku pieņemu nāvi, ko Dievs man ir sagatavojis, kā vissvētāko gribu attiecībā uz mani. Es lūdzu, lai Kungu uzlūko manu dzīvi un nāvi par upuri, tā lai Viņa tauta pieņemtu Kunga gribu un lai Viņa valstība varētu nākt godībā par glābšanu Vācijai un mieru pasaulei.”

Ķelnes klosterī māsa Terēze Benedikta saņēma atļauju atsākt akadēmisko darbu. Ehtā viņa uzrakstīja darbu Jānis no Krusta, Baznīcas misticisma skolotājs un karmelītu tēvs, saistībā ar viņa 400. dzimšanas dienu, 1542-1942. 1941. gadā viņa kādam draugam rakstīja: “Cilvēks var iegūt zināšanas par Krustu tikai tad, ja ir pilnībā to piedzīvojis. Es esmu pārliecinājusies par to no pirmā brīža un teikusi no visas sirds: “Ave, Crux, Spes unica.” (Esi sveicināts, Krusts, mūsu vienīgā cerība.)” (Šeit un turpmāk vārds “Krusts” rakstīts ar lielo burtu, jo tas lietots kā sinonīms Jēzus ciešanām par pasaules atpestīšanu jeb Pasijai – red. piez.)

“Krusta noslēpums pakāpeniski ietvēra visu viņas dzīvi, līdz pienāca kulminācijas brīdis, kurā viņa uzņēmās vislielāko upuri,” kanonizācijas Svētajā Misē 1998. gada 11. oktobrī par māsu Terēzi Benediktu teica pāvests Jānis Pāvils II. “Būdama Krusta līgava, māsa Terēze Benedikta ne tikai rakstīja dziļas gudrības piepildītas lapaspuses par Krusta zinātni, bet arī caur caurēm vingrinājās Krusta skolā. Daudzi mūsu laikabiedri vēlētos apklusināt Krustu. Bet nekas nav daiļrunīgāks par Krustu, kas ir apklusināts! Patiesais ciešanu vēstījums ir mīlestības stunda. Mīlestība dara ciešanas auglīgas, un ciešanas padziļina mīlestību.” 

Krusta pieredze Edītei Šteinai pavēra ceļu uz jaunu sastapšanos ar Ābrahama, Īzāka un Jēkaba Dievu, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu. Ticība un Krusts viņai atklājās kā nešķiramas realitātes. Pabeigusi Krusta skolu, viņa atklāja saknes, kas baroja viņas pašas dzīves koku. Māsa Terēze Benedikta saprata, ka viņai ir ļoti svarīgi “būt izvēlētās tautas meitai un piederēt Kristum ne tikai garīgi, bet arī būt Viņa asinsradiniecei”.

Māsa Terēze Benedikta spēja būt tik radikāla, ne tikai teoloģiski pamatojot savu ticību, bet arī praktiski īstenojot kristietību savā ikdienas dzīvē. Katrs no mums galu galā stāv uz kraujas malas starp niecību un dzīvi Dieva pilnībā. Tam, kas pieder Kristum, ir jātiecas uz pilnību, tas nozīmē, ka viņam ir jāpieņem arī krusts, jāieiet klusējošā Dieva tumsā. Kristus noliek mūs izvēles priekšā: kas nav ar Viņu, ir pret Viņu. Tāls ir ceļš no pašapmierināta “laba katoļa”, kas “izpilda savus pienākumus”, lasa “labu literatūru”, “atbilstoši balso” u.tml., bet citādi dara tā, kā pašam tīk, – līdz īstai dzīvei, kuras pamatā ir sekošana Kristum. 

Zinot, ko nozīmē viņas izcelsme, Edīte Šteina par savām saknēm runāja apbrīnojami daiļrunīgi: “Stāvot zem krusta, es saprotu Dieva tautas likteni … patiešām, šodien es daudz labāk saprotu, ko nozīmē būt Kunga līgavai Krusta zīmē. Bet, tā kā tas ir no­slēpums, to neviens nevar saprast tikai ar prātu.” 

Gestapo māsu Terēzi Benediktu no Krusta arestēja 1942. gada 2. augustā brīdī, kad viņa kopā ar citām māsām lūdzās kapelā. Edītei un viņas māsai Rozai, kas arī bija konvertējusies un kalpoja Ehtas klosterī, bija jāsagatavojas ceļam piecu minūšu laikā. Viņas pēdējie vārdi Ehtas klosterī tika sacīti māsai Rozai: “Nāc, mums ir jādodas pie saviem tautiešiem.”

Kopā ar daudziem citiem ebreju tautības kristiešiem abas sievietes tika aizvestas uz nometni Amersfortā, bet pēc tam uz Vesterborku. Tā bija atbilde uz Nīderlandes Romas katoļu bīskapu protesta vēstuli pret grautiņiem un ebreju deportācijām. Edīte to komentēja šādi: “Es nekad nebūtu domājusi, ka cilvēki var būt tādi, tāpat arī nezināju, ka maniem brāļiem un māsām var nākties tā ciest… Es nemitīgi lūdzos par viņiem. Vai Dievs dzirdēs manas lūgšanas? Viņš noteikti dzirdēs viņu ciešanas.” 

Edītes Šteinas miers un enerģiskums pārsteidza cilvēkus koncentrācijas nometnē. Kad tika uzsākta gatavošanās viņas beatifikācijas procesam, pieteicās daudzi bijušie nometnes biedri, kas stāstīja par neparasto klostermāsu: “Raudāšanu un nesen atvesto ļaužu uztraukumu nav iespējams aprakstīt. Edīte Šteina gāja pie sievietēm, viņas mierinādama un palīdzot kā eņģelis. Daudzas mātes, būdamas tuvu prāta aptumsumam, jau vairākas dienas nerūpējās par saviem bērniem. Viņas apātiski sēdēja, raugoties ar neko neredzošu skatienu. Tiklīdz māsa Benedikta ieradās nometnē, viņa uzreiz sāka aprūpēt šos nabaga bērnus, mazgāja tos un centās viņiem sagādāt ēdienu.”

“Klostermāsa, kurai uzreiz pievērsu uzmanību un kuru – par spīti daudzām atbaidošām epizodēm, kuras redzēju pats savām acīm, – nekad nespēju aizmirst; sieviete ar īpašu smaidu, kas nebija maska, bet šķita kā maigs spožums – tieši viņa ir tā, kas varbūt tiks kanonizēta. Kad satiku šo sievieti Vesterborkas nometnē, tūlīt sapratu, ka tā ir izcila personība.”

Pēdējā pastkartīte, ko Edīte 1942. gada 6. augustā nosūtīja uz Ehtu no Vesterborkas nometnes, no­slēdzās ar vārdiem: “Tūkstoš paldies un sveicieni visiem.” Pēc tam – vairs nekādu ziņu. Ilgus gadus klīda baumas par to, ka klostermāsas aizvestas uz Poliju, redzētas akmeņlauztuvēs u.tml. Tikai pēc kara kļuva skaidrs, kas ar viņām noticis. 1950. gada 16. februārī Edītes Šteinas uzvārds parādījās koncentrācijas nometņu upuru sarakstā, ko publicēja Nīderlandes Tieslietu ministrija. No tā izriet, ka 7. augustā, īsi pēc saullēkta, no Vesterbrokas nometnes ceļā devās transports ar apmēram tūkstoš ebrejiem, kurus veda uz koncentrācijas nometni Aušvicā. To vidū bija arī māsa Terēze Benedikta no Krusta un viņas māsa Roza, kuras tūlīt pēc ierašanās Aušvicā 1942. gada 9. augustā tika nonāvētas gāzes kamerā. 

No Jāņa Pāvila II homīlijas Edītes Šteinas kanonizācijas Svētajā Misē 1998. gada 11. oktobrī: 

“Kristus krusts! Arvien ziedošs šis krusta koks turpina nest jaunus pestīšanas augļus. Tas ir iemesls, kāpēc ticīgie ar uzticību lūkojas uz krustu, saņemot no šī mīlestības noslēpuma drosmi un spēku, lai ar paļāvību sekotu Kristum, kas bija krustā sists un augšāmcēlās. Šis krusta vēstījums ir ienācis tik daudzu vīriešu un sieviešu sirdī un izmainījis viņu dzīvi. [..] Dievišķā noslēpuma dziļumu māsa Terēze Benedikta no Krusta uztvēra kontemplācijas klusumā. Pakāpeniski viņa arvien labāk iepazina Dievu, slavējot Viņu garā un patiesībā, viņa arvien skaidrāk izjuta savu īpašo aicinājumu uzņemties krustu kopā ar Kristu, apskaut to ar mierīgu sirdi un paļāvību, mīlēt to, sekojot sava mīļotā Līgavaiņa pēdās. Svētā Terēze Benedikta no Krusta mums šodien ir paraugs, kas iedvesmo. [..]

Mūsu laikā patiesība tiek nepareizi saprasta kā vairākuma viedoklis. Turklāt ir plaši izplatīts uzskats, ka patiesība ir jāizmanto pat pret mīlestību vai ar spēku. Bet patiesība un mīlestība ir viena otrai vajadzīgas. Svētā Terēza Benedikta tam ir lieciniece. Viņa ir mīlestības mocekle, kas atdeva savu dzīvi par saviem draugiem. Tajā pašā laikā ar visu savu būtību viņa meklēja patiesību, par ko viņa rakstīja: “Neviens garīgs darbs neienāk pasaulē bez lielām ciešanām. Tas vienmēr izaicina visu personu.”

Svētā Terēze Benedikta no Krusta mums saka: “Nepieņemiet neko kā patiesu, ja tajā nav mīlestības. Un nepieņemiet neko kā mīlestību, ja tajā nav patiesības!” Patiesība bez mīlestības un mīlestība bez patiesības kļūst par destruktīviem meliem. 

Visbeidzot, mūsdienu svētie mums māca, ka Kristus mīlestība iet tālāk par ciešanām. Kas patiesi mīl, neapstājas pie ciešanu ainas: tas pieņem ciešanas vienībā ar to, ko mīl.”

Mieram tuvu, Augusts 2008, nr. 8 (109). Materiālu sagatavoja Ingrīda Puce.