Svētā Terēze no Losandesas

Svētā Terēze no Losandesas 1900. gada 13. jūlijs – 1920. gada 12. aprīlis. Karmelīte. Kanonizēta 1993. gada 21. martā. Piemiņas diena 13. jūlijā.

 Dievs ir bezgalīgs prieks!
(Svētā Terēze no Losandesas)

Svētā Terēze no Losandesas jeb īstajā vārdā Huana Fernandesa Solara ir pirmā čīliete un pirmā Amerikas baskāju karmelīte, kuru Baznīca ir pasludinājusi par svēto. Terēze ir pati jaunākā karmelītu ordeņa svētā, kura šajā pasaulē nodzīvoja tikai nepilnus divdesmit gadus, turklāt ordenī viņa ir ceturtā svētā, kuras vārds ir Terēze1.

Huanita dzimusi Čīles galvaspilsētā Santjago 1900. gada 13. jūlijā bagātā aristokrātu ģimenē. Viņas vectēvs no tēva puses dons Domingo Fernandess bija dzimis Spānijā. Septiņpadsmit gadu vecumā viņš bija emigrējis uz Čīli, cerēdams rast jaunu dzimteni un nodibināt ģimeni. Vectēvs no mātes puses dons Eulohio Solars, kas jaunībā bija studējis medicīnu, bija kļuvis par bagātu, veiksmīgu un čaklu komersantu.

Huanitas tēvs Migels Fernandess Harakemada bija maigas un jūtīgas dabas cilvēks, savukārt māte Lusija Solara Armstronga bija stipra rakstura sieviete, kas prata panākt visu, ko gribēja. Vecāki ļoti mīlēja savus bērnus un centās viņos ieaudzināt mīlestību pret Dievu un cilvēkiem. Šajā ģimenē piedzima septiņi bērni: Lusija, Migels, Luiss, Huana, Huana (svētā Terēze), Rebeka un Ignasio. Pirmā Huana piedzima pāragri un nomira dažas stundas pēc dzimšanas. Kad pasaulē nāca otrā Huana, arī šim bērnam bija vārga veselība. Meitenītei bija grūti elpot, un, kad pēc divām dienām viņai sākās krampju lēkmes, mātei šķita, ka arī šis viņas bērns mirs. Huanitu steidzīgi kristīja vietējā draudzes baznīcā. Viņu nosauca par Huanu Enriketu Hosefīni no Svētās Sirds. Huana Enriketa – par godu abām vecmāmiņām un Huanitas mirušajai māsai Huanai, Hosefīne – par godu svētajam Jāzepam, ko Huanitas māte īpaši godināja, un visbeidzot “no Svētās Sirds” – de los Sagrados Corazones – par godu Jēzus Vissvētajai Sirdij.

Huanitas ģimene dzīvoja vectēva dona Eulohio Solara namā. Vectēva māja bija ļoti liela un ērta, tajā dzīvoja trīs ģimenes – pavisam kādi piec­padsmit cilvēki. Dons Eulohio līdzinājās seno laiku patriarham, kas ap sevi pulcināja visus savus bērnus, mazbērnus, radus un draugus. Viņš bija tik vienkāršs un labs pret visiem, tik mīlošs un ticīgs, ka Huanita viņu uzskatīja par svētu. “Vectētiņš ir tik labs kā maize,” viņa mēdza teikt. Vēlāk Huanita savā dienasgrāmatā rakstīja: “Mēs dzīvojām kopā ar manu vectēvu, kas jau bija vecs. Viņu sauca Eulohio Solars. Var teikt, ka viņš bija svētais. Visu dienu viņu redzēja ar rožukroni rokā.”

Brīvdienās visa lielā saime pārcēlās uz Čakabuko, kas bija viens no lielākajiem lauku īpašumiem Čīlē. Ģimenei tā bija kā maza paradīze. Muižā bija iekārtota īpaša lūgšanu telpa, kurā dons Eulohio kopā ar bērniem un mazbērniem bieži lūdza Rožukroņa lūgšanu. Katru rītu visi pulcējās uz Svēto Misi, jo kāds priesteris, ģimenes draugs, te labprāt pavadīja atvaļinājumu. Turklāt katru gadu tika rīkotas tautas misiju dienas. Huanitai un Rebekai tās ļoti patika, meitenes mācīja katehismu bērniem un vēlāk arī pieaugušajiem. Huanita rakstīja: “Jēzus negribēja, lai es piedzimtu tāda kā Viņš – nabadzīga. Es piedzimu vidē, kur nekā netrūka, un biju visu lutināta.”

Huanitai bija laimīga bērnība, lai gan no tēva mantotās jūtīgās sirds un maigās dabas dēļ bieži nācās liet asaras: “Kopš agras bērnības man teica, ka esmu glītākā no visiem bērniem. Arī es pati to redzēju. Šos vārdus man mēdza teikt arī tad, kad es jau biju liela, protams, tad, kad to nedzirdēja mana māte, jo viņai tādas runas nepatika. Tikai Dievs vien zina, cik grūti man nācās tikt galā ar lepnību, kas pamazām pārņēma manu sirdi, kad biju paaugusies. Man bija kautrīgs raksturs un ļoti jūtīga sirds. Es bieži raudāju par katru sīkumu. Taču man bija maiga daba, un es nekad ne ar vienu nestrīdējos.

Kad Huanitai bija seši gadi, māte nolēma, ka meitai pienācis laiks doties uz skolu: “Vispirms es vēlos pastāstīt par mana skolas laika sākumu. Mans vectēvs vispār negribēja, ka mēs ietu skolā, tomēr beigu beigās uzvarēja mamma – viņa mani iekārtoja pie svētās Terēzes māsām2.”

Lai gan skola atradās ļoti tuvu mājām, Huanita to apmeklēja reti un kopumā tikai vienu mēnesi: “Pēc mēneša mani no skolas izņēma, jo es mātei izstāstīju, ka atpūtas brīžos skolotājas bērnus gandrīz nemaz nepieskata un ka viena meitene uzvedas nepieklājīgi. Māte devās uz skolu sūdzēties. Māsa priekšniece par to ļoti sadusmojās un liecību izsniegšanas dienā mani no citiem bērniem nošķīra. Turklāt viņa man iedeva sliktu liecību, sakot, ka šādas lietas mājās nevajag stāstīt. Par to es biju ļoti pārsteigta, jo man vienmēr teica, ka mātei viss jāstāsta, bet tagad mani par to sodīja. Es toreiz gauži raudāju.”

1907. gadā donja Lusija savas meitas Huanitu un Rebeku iekārtoja citā skolā, kur turpmākajos gados viņas ieguva lielisku izglītību3.

Tā paša gada 13. maijā nomira Huanitas vectēvs dons Eulohio: “Mans vectēvs nomira kā svētais. .. 13. maijā, pirms aiziešanas mūžībā, vectēvs pieņēma sakramentus. Viņš pasauca pie sevis savus bērnus un deva viņiem padomus. Blakus vectēva istabai bija kapela. Kad sākās Svētā Mise, viņš ļoti izbijās un sauca: “Dzen viņu prom!”, un aizklāja ar rokām seju. Tie bija briesmīgi velna kārdinājumi.

Mana māte apslacīja viņu ar svētīto ūdeni, un velns atkāpās. Vēl otru reizi velns viņu kārdināja, bet tad pazuda, lai viņa nāve būtu tāda, kāda bija viņa dzīve, proti, mierpilna. Svētās Hostijas pacelšanas brīdī viņa dvēsele aizlidoja uz Debesīm, tā ka neviens to pat nepamanīja. Likās, ka viņš ir aizmidzis. Viņa nāve bija kā svētajam, tāda, kāda bija viņa dzīve. .. Mēs vēl bijām pavisam mazas un visu īsti nesapratām, bet neraudājām, jo manam brālim Lučo, kas tajā laikā bija ļoti slims, nedrīkstēja neko teikt. Mēs bijām ļoti klusas, .. bet pēc kāda laika Lučo sāka kliegt un gauži raudāt. Kad pie viņa iegāja, viņš teica: “Kāpēc jūs mani mānāt, kāpēc jūs man neteicāt, ka vectēvs ir miris?” Un viņš rūgti raudāja. Mēs nezinām, kā viņš to uzzināja, jo viņam neviens neko nebija teicis. Vectēvs viņam to pateica miegā…”

Pēc vectēva nāves nekas vairs nebija tā, kā senāk. Čakabuko tika sadalīta trīs mantojuma daļās, ģimene bija spiesta pārcelties uz citu dzīvesvietu. Vectēva aiziešana jūtīgajai bērna dabai bija smags pārbaudījums.

Tajā laikā Huanita sāka vairāk lūgties un godināt Jaunavu Mariju: “Viņš [brālis Lučo] mani katru dienu aicināja skaitīt Rožukroni. Mēs abi apsolījām darīt to visu mūžu. Līdz šim es šo solījumu esmu turējusi. Tikai vienu vienīgu reizi, kad vēl biju maza, es to aizmirsu izdarīt. No tā brīža mūsu Kungs un Svētā Jaunava mani ņēma pie rokas.”

1909. gada 22. oktobrī Huanita saņēma Iestiprināšanas sakramentu un 1910. gada 11. septembrī savu pirmo Komūniju: “Katru dienu es mātei lūdzu, lai man atļauj pieņemt Komūniju. .. Man likās, ka šī diena nekad nepienāks, un es raudāju aiz ilgām pieņemt Kungu. Es tam gatavojos veselu gadu. Šajā laikā Jaunava Marija palīdzēja šķīstīt manu sirdi no visām nepilnībām. Jēzus Sirds mēnesī es pilnīgi mainīju savu raksturu.”

1910. gada 11. septembrī beidzot bija pienākusi ilgi gaidītā diena: “Es pamodos agri. Māte mani apģērba un sasukāja matus, bet es biju pilnīgi vienaldzīga pret visu – man rūpēja tikai mana dvēsele, ko gatavoju Dievam. Mēs devāmies ceļā, skaitot Pirmās Komūnijas kronīti. Ave Maria vietā atkārtojām: “Nāc, mans Jēzu, nāc. Ak, mans Pestītāj, nāc pats, lai sagatavotu manu sirdi.”

Beidzot pienāca ilgi gaidītais brīdis. Mēs iegājām kapelā pa pāriem. Māte gāja pa priekšu, bet bīskaps Hara aiz mums. Es atceros, ka Hara mums teica: “Ja jums vēlāk lemts izdarīt kādu nāves grēku, tad lūdziet Jēzu Kristu, lai Viņš ņem jūs pie sevis jau šodien, kad jūsu dvēsele ir tik tīra kā sniegs kalnos.”

Priestera teiktais atstāja Huanitas sirdī paliekošas pēdas: “Tas bija neaprakstāmi, kas notika manā dvēselē, kurā bija Jēzus. Es Viņu tūkstoškārt lūdzu, lai Viņš mani ņem pie sevis, un tad es pirmo reizi iz­dzirdēju Viņa mīļo balsi. “Ak, Jēzu, es Tevi mīlu! Es Tevi pielūdzu!” Es viņu lūdzu par visu. Un Jaunavu Mariju es jutu cieši līdzās. Ak, cik plaša kļuva sirds! Pirmo reizi es izjutu dziļu mieru. Pēc pateicības lūgšanas mēs izgājām pagalmā, lai dalītu dāvanas nabagiem un apskautu savus piederīgos.

Turpmāk es katru dienu pieņēmu Komūniju un ilgi runāju ar Jēzu. Es īpaši godināju Jaunavu Mariju. Es viņai stāstīju visu. No šīs dienas zemes lietas mani vairs nesaistīja. Es gribēju mirt un lūdzu Jēzu, lai Viņš mani paņem pie sevis 8. decembrī.”

Un patiešām – Huanita vairākus gadus 8. decembrī bija tuvu nāvei4, tik slima, ka visi domāja, ka viņa mirst.

1915. gadā māte nolēma iekārtot Huanitu skolas internātā, jo viņa bija sportiska jauniete, kam patika teniss, jāšana un peldēšana. Tomēr meitas veselība joprojām bija trausla. Viņu mocīja biežas migrēnas lēkmes, kuras viņa mēģināja pārciest ar smaidu. Huanita ļoti ilgojās pēc mājām. Savā dienasgrāmatā viņa rakstīja: “Es domāju, ka nekad nepieradīšu pie tā, ka esmu šķirta no savas ģimenes – no tēva, mātes, no visiem šiem cilvēkiem, kurus es tik ļoti mīlu. Ak, ja viņi zinātu, cik ļoti es ciešu, viņi justu man līdzi!”

Skolas laikā Huanita sāka lasīt karmelītu ordeņa svēto darbus – darbus, kuru autori bija Avilas Terēze, mazā Terēze, Elizabete no Trīsvienības5, kā arī svētais Jānis no Krusta: “Es pašlaik lasu svētās Terēzes Dzīvi. Cik daudz tā man māca! Kādus apvāršņus paver!”

Huanita sevi salīdzināja ar šiem svētajiem un mēģināja pasaulē dzīvot kā karmelīte. Viņai tas nenozīmēja nošķirtu, atturīgu dzīvi, bet nerim­stošu mīlestības sarunu ar Dievu, mīlestībā paciešot ikdienas dzīves likstas un esot laipnai pret ģimenes locekļiem un skolas biedriem: “Šodien es sevī pārvarēju dusmas. Mans Dievs, Tu man palīdzēji. Es Tev pateicos.”

Pēc vecākās māsas Lusijas laulībām 1918. gadā Huanita atstāja internātu un bija gatava iziet sabiedrībā, taču viņa to saprata kā iespēju vēl vairāk ziedot sevi Dievam un cilvēkiem: “Nereti man nav laika pat lūgties, tas mani skumdina visvairāk. Es arvien esmu kopā ar citiem, jo viņi mani ne uz mirkli neatstāj vienu. Tomēr varu teikt, ka mana dzīve ir nemitīga lūgšana, jo visu, ko daru, daru mīlestībā pret Jēzu.”

Huanita rūpējās par savu ģimeni kā īsts sargeņģelis. Viņa mierināja tēvu, kuru nomāca apziņa, ka viņš nemākulīgi pārvalda ģimenes īpašumus. 1917. gadā tēvs bija spiests pārdot Čakabuko. Dona Eulohio dzimtas īpašuma pārdošana nozīmēja īstu apvērsumu, it īpaši donjai Lusijai. Daudzās neveiksmes padarīja donu Migelu par nedrošu un depresīvu cilvēku. Viņš sāka attālināties no ģimenes, attaisnodams savu ilgo prombūtni ar darbu citos īpašumos. Laulāto draugu attiecības kļuva arvien vēsākas. Kādu laiku dons Migels attālinājās arī no Baznīcas. Huanita viņam bieži rakstīja vēstules, kurās pateicās par viņa pašaizliedzīgo darbu ģimenes labā. Meita aicināja tēvu grūto situāciju ģimenē uztvert ticībā – Dievs pārbauda tos, kurus mīl. Ilgu laiku Huanita bija tēva balsts un cerība. Meitas vēstules viņam palīdzēja pārciest grūtos laikus.

Brālis Luiss vēlāk atcerējās: “Mēs visi bijām nomākti par Solaru lielās bagātības zaudēšanu. Huanita vienīgā saglabāja mieru un mūs visus mierināja, jo īpaši tēvu.”

Pati Huanita savā dienasgrāmatā rakstīja: “Kādēļ gan pieķerties pārejošām lietām, kuras mani neved pie Dieva, kas ir mans mērķis? Mani neuztrauc nabadzība un nicinājums, jo tas viss mani ved pie Tevis. Viss, ko augstu vērtē pasaule, nav nekā vērts.”

Māti, kas bija prasīga un autoritāra, ar stipru raksturu apveltīta sieviete, Huanita vienmēr klausīja, arī tad, kad mātes pārmetumi vai aizrādījumi bija nepamatoti. Tomēr Huanita prata mātei parādīt, ka Dievs nav bargs tiesnesis, bet žēlsirdīgs Tēvs, kas ir izslāpis pēc mūsu mīlestības. Donja Lusija juta godbijību pret savu svēto meitu.6 Attiecības, kas pastāvēja starp māti un meitu, brālis Luiss raksturoja tā: “Mana māte un Huanita bija ļoti vienotas, viņas viena otru mīlēja un apbrīnoja.”

Huanitas atbalsts bija vajadzīgs arī citiem ģimenes locekļiem. Brālis Migels, dzejnieks, kas ļāvās bohēmai, bija tendēts uz alkoholismu. Brālis Luiss, kas bērnībā viņai mācīja lūgties, tagad pats atradās dziļā ticības krīzē, kuru pārvarēja tikai sirmā vecumā, uzskatot to par māsas paveiktu brīnumu. Savukārt jaunākajai māsai Rebekai, kas bija tuvu nervu sabrukumam, Huanita parādīja, ka var iemīlēties Kristū.7

Huanitas vēstules, kas rakstītas noviciāta laikā, atklāj to, kā viņa dzīvoja pirms iestāšanās Karmelā: “Ja tu upurējies savas ģimenes labā un tiecies nevis pēc ērtībām, bet pārējo ģimenes locekļu labuma, tad dari visu, cik labi vien spēj. Un, kad tu jutīsi iekšējo egoismu kliedzam, tad domās paskaties uz Jēzu. Vai tev nepietiks spēka sevi uzvarēt Viņa mīlestības dēļ? .. Lai ģimenes dzīvē būtu vienotība ar Dievu, nepieciešama nemitīga atteikšanās no sevis. Uzskati sevi par pēdējo no visiem, pat ja tas nozīmē pakalpot kalponēm. Palīdzi tām, kad viņas slimo. Kad viņas ir slimības gultā, pati dod viņām zāles. Kad redzi viņas sliktā omā esam, mierini viņas mūsu Kungā. Palasi viņām grāmatu par kāda svētā dzīvi un tad kādu izklaidējošu, lai viņas nenogurdinātu. Tā tu piesaistīsi viņu uzmanību un vedīsi viņas pie Dieva. Pret saviem jaunākajiem brāļiem un māsām esi mīļa. Bez pamatota iemesla neapsauc viņus. Parotaļājies ar tiem un māci viņiem lūgties, lasīt, rakstīt un vēl citas lietas. Liec sevi cienīt, rādot labu piemēru, tāpēc nekad neesi nepaklausīga vai sliktā omā. Savam tēvam un mātei esi mierinājuma eņģelis. Esi ļoti mīļa, palīdzi tiem, kā vien vari, un akli paklausi viņiem visā.”

Īpaši jāpiemin Huanitas rūpes par nabagiem. Ja kāds šajā saistībā ko jautāja, Huanita atteica: “Viņi grib ēst katru dienu, tāpēc viņiem vajag palīdzēt.”

 1919. gada sākumā Huanita kopā ar māti pirmo reizi devās uz Svētā Gara klosteri. Ieradušās Losandesā, viņas ieraudzīja neglītu, nabadzīgu ēku, bet šī nabadzība meiteni valdzināja. 1919. gada 7. maijā viņa iestājās Losandesas karmelīšu klosterī un atbilstoši tā laika paradumam mainīja savu vārdu. Nu tas bija Terēze no Jēzus. Šā paša gada rudenī, svētās Avilas Terēzes svētku priekšvakarā8, Terēze uzsāka noviciātu. Stāstot par dzīvi klosterī, viņa rakstīja: “Pamodos gavilēdama. Dziedot sakārtoju celli, jo bija atpūtas diena. Kopā ar otru māsu novici izveidojām duetu. Vēlāk rekreācijas laikā mēs visas jokojāmies. Tā dzīvojam, mīļo māsiņ, lūdzot, strādājot un smejoties. .. Dievs ir mīlestība un prieks, un Viņš mums dod to pašu. .. Karmelā viss ir vienkāršs un priecīgs. Ikviena cenšas darīt visu, kas viņas spēkos, lai iepriecinātu citas māsas. Patiešām ir liels prieks dzīvot svētu māsu vidū.”

1920. gada marta sākumā Terēze sacīja biktstēvam, ka drīz mirs, taču tas šiem vārdiem nepievērsa vērību. 2. aprīlī – Lielajā piektdienā – Terēze saslima ar tīfu, 5. aprīlī viņa saņēma Slimnieku svaidīšanas sakramentu, bet 6. aprīlī deva mūža svētsolījumus in articulo mortis. 7. aprīlī viņa pēdējo reizi pieņēma Komūniju un nomira 1920. gada 12. aprīlī. Nāves brīdī viņai bija deviņpadsmit gadi un deviņi mēneši. Vienpadsmit mēnešus no savas dzīves viņa bija pavadījusi klosterī.

Dažus mēnešus pirms nāves māsa Terēze bija rakstījusi savai ģimenei mierinājuma vārdus: “Karmelītei nāve nav nekas biedējošs, jo viņa dzīvos īsto dzīvi. Viņa metīsies Tā rokās, kuru šeit, virs zemes, mīlēja vairāk par visu. Viņa uz mūžiem iegrims mīlestībā.”

1920. gadā Losandesas karmelīšu klostera priore, paziņojot par māsas Terēzes nāvi, teica: “Mēs viņu redzējām kā gaismas staru, kā vīziju, kuras izdzišana mūsu sirdī atstāja dziļas bēdas. Tomēr mēs pateicamies Kungam par to, ka Viņš šo māsu bija atvedis uz mūsu klosteri un ļāva mums vērot tik lielu svētumu, kas sasniegts agrā jaunībā…

Terēzi apbedīja klostera kapsētā, bet 1940. gadā viņas mirstīgās atliekas pārvietoja uz lūgšanu kori, kas atradās blakus jaunajai kapelai.

Losandesas Terēzi no Jēzus beatificēja pāvests Jānis Pāvils II Santjago 1987. gada 3. aprīlī. Savas pastorālās vizītes laikā Čīlē pāvests māsu Terēzi minēja par paraugu jauniešiem.

Tā paša gada 18. oktobrī baskāju karmelītes pārcēlās uz Auko, un līdz ar viņām uz Auko tika pārvestas arī svētīgās māsas Terēzes mirstīgās atliekas. Svētnīcas kripta, kurā tās guldīja, tika iesvētīta 1988. gada 11. decembrī.

1993. gada 21. martā Romā pāvests Jānis Pāvils II Losandesas Terēzi no Jēzus pasludināja par svēto.

Vecais Losandesas klosteris ir kļuvis par valsts nozīmes kultūras pieminekli. Tajā var apmeklēt kapelu, grotu un muzeju, kas stāsta par svētās Terēzes no Losandesas dzīvi. Savukārt Auko svētnīca kļuvusi par vienu no Čīles lielākajām svētceļojumu vietām.

Svētā Terēze no Losandesas nav rakstījusi teoloģiskus darbus vai garīgus apcerējumus. Līdz mums ir nonākusi viņas Dienasgrāmata, kā arī 164 vēstules. Pirmā vēstule rakstīta 1910. gada 10. septembrī, un tā adresēta viņas vecākiem. Pēdējo vēstuli Terēze 1920. gadā uzrakstīja mātei. Lielākā daļa rokrakstu atrodas Losandesas klosterī, pārējie – pie Terēzes draugiem.

Pāvests Jānis Pāvils II par svēto Terēzi no Losandesas teicis: “Vienkārša un visiem pieejama svētuma liecība, kuras centrā ir Evaņģēlija pamatprincipi, proti, mīlēt, ciest, lūgties un kalpot.”

 

Noslēgumā dažas svētās Terēzes no Losandesas domas:

 Es redzēju, ka pasaulē laimes nav, ka tā manī atstāj tukšumu, kuru pilnīgi piepilda mūsu Kungs, kad es kopā ar Viņu esmu baznīcā.
Jo dienas, jo labāk es saprotu to, ka “vienīgi ar Dievu pietiek”… Meklē viņu, un tu atradīsi visu.
Viss, ko redzu, mani ved pie Dieva.
Kristus ar savu neprātīgo mīlestību arī mani ir darījis neprātīgu.
Man patīk karmelītes, jo viņas ir tik vienkāršas, tik priecīgas. Man liekas, ka arī Jēzus bija tāds.
Esmu vislaimīgākais cilvēks. Neko vairs nevēlos, jo mani visu ir piepildījis Dievs – Mīlestība.
Tā ir īstā dzīve: mīlēt Dievu un pagodināt Viņu šeit, virs zemes, lai pēc tam to darītu mūžībā.
Mana lūgšana kļūst arvien vienkāršāka. Tikko es sāku lūgties, tā jūtu, ka mana dvēsele iegrimst Dievā. Viņā es rodu mieru un skaidrību, kuru nav iespējams aprakstīt vārdiem. Mana dvēsele uzņem dievišķo klusumu, un, jo dziļāks ir šis miers un gara sakopotība, jo vairāk man atklājas Dievs.
Pieņemiet lēmumu būt visiem viss.
Vēlos, lai tu vienmēr dzīvotu kopā ar Dievu savas dvēseles dzīlēs. .. Tev nepieciešams Dievs, lai tu sniegtu viņu dvēselēm.
Ja mīlestība ir īsta, tad tos, kas viens otru mīl, nešķir nedz laiks, nedz attālums.
Meklē Jēzu Euharistijā, un tu dzīvosi ar Viņu tāpat, kā Vissvētākā Jaunava kopā ar Viņu dzīvoja Nācaretē.
Kas var darīt laimīgāku, kā mūs dara Dievs? Viņā es rodu visu.

Mieram tuvu, Jūlijs 2013, nr. 7 (168), Materiālu sagatavojusi Inga Reinvalde

1 Trīs citas ir svētā Avilas Terēze (1515–1582), svētā Terēze Margarita Redi (1747–1770) un svētā Terēzes no Lizjē (1873–1897).

2 Carmelitas Teresianas.

3 Jēzus Sirds māsu skola.

4 No 1911. līdz 1914. gadam.

5 Tajā laikā jau bija uzsākts mazās Terēzes un Elizabetes no Trīsvienības beatifikācijas process.

6 1919. gadā donja Lusija iestājās karmelītu ordenī un saņēma terciārkarmelītes habitu.

7 Pēc Huanitas nāves Rebeka iestājās Losandesas karmelīšu klosterī, lai būtu tur Terēzes vietā. Rebeka kļuva par svētu karmelīti, atzītu un mīlētu noviču audzinātāju.

8 14. oktobrī.