V Gavēņa svētdiena

Šodienas Evanģēlija fragments mūs pārsteidz un rada mūsos daudz jautājumu. Tas labi, jo tas nozīmē, ka vēlamies izprast tekstu.
Beigas ir laimīgas, Lācars atgriezās pie dzīvības, Jēzus atklāja savu spēku un dievišķību, bet bēs nevaram saprast kādēļ Viņš negāja uzreiz? Jēzus taču ir viņa draugs un varētu viņu dziedināt no slimības uzreiz?
Jautājumus var pavairot, var dusmoties, izteikt pārmetumus un apvainoties. Vai tas kaut ko mainīs? Dievam ir citi plāni. Tas attiecas arī uz mūsu dzīvi. Cik lūgšanu jau noskaitītu, nosvinētas sv. Mises, gavēņi un nekas. Tā, it kā Dievs būtu vienaldzīgs un Viņam neinteresētu mūsu liktenis. Varbūt Viņš pārstāja mūs mīlēt, varbūt apvainojās uz mums, jo esmu grēcinieks, jo neklausos Viņā, neesmu Viņam paklausīgs. Mēs zaudējam entuziasamu, sākam šaubīties, apvainojamies un reizēm pārstājam lūgties, jo uzskatām, ka tam nav jēgas un sātans uzvar.
Mani dārgie, kad Dievs nesteidzas izpildīt mūsu lūgumus, tas ne tādēļ, ka mūs nemīl vai ir aizmirsis par mums. Bet  gan tādēļ, ka sagatavo mūs  kaut kam vairāk, ko mēs vēl neesam gatavi pieņemt. Lācara augšāmpiecelšanas brīnums izplatījās jūdu vidū, un ieguvējas bija ne tikai mirušā māsas, bet arī citi, kuri atnāca, lai viņas mierinātu. Daudzi ieticēja Jēzum.
Marta izsaka vārdus: „Jā, Kungs! Es allaž esmu ticējusi, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls.” Jēzus mūs atpirka un atbrīvoja, iemīlēja un ir pilns žēlsirdības. Neapšaubīsim Viņa labestību un rūpes par mums. Grūtos brīžos, smagos pārbaudījumos, slimībās un  krīzēs, izteiksim Martas vārdus, kuri būs jau mūsu vārdi: „ Jā, Kungs! Es allaž esmu ticējusi, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls.”

T. Staņislavs Praciaks OCD