Rakstot par trim garīgās dzīves svarīgiem balstiem, sv. Terēze no Jēzus, kā trešo piemin patieso pazemību. Bet kā pati saka, lai gan to min pēdējo, tā ir pati galvenā un sevī ietver visu pārējo.
Dažreiz cilvēks domājot, ka ir pazemīgs vai mācoties pazemību, saka: es neko nemāku, neko neprotu, man nav nekādu dāvanu, nekādu talantu. Tāds cilvēks vienmēr ir neapmierināts, nemāk pieņemt nekādu lēmumu, neizrāda nekādu iniciatīvu, tikai pagriež vaigu, lai citi viņu sit. Bet vai tā ir patiesā pazemība uz kuru mūs aicina pats Jēzus?
Sv. Terēze grāmatā “Dvēseles pils” raksta: Reizi es sev jautāju, kāpēc mūsu Kungam tik ļoti patīk pazemības tikums. Pēkšņi tas man kļuva pilnīgi skaidrs, kaut arī par to agrāk nebiju domājusi, – Dievs ir augstākā Patiesība, un pazemība ir patiesība (Dvēseles pils 6, 10, 7).
Šī definīcija ir īpašs Dieva žēlastības auglis. Nebija tā, ka sv. Terēze internetā vai grāmatās meklēja pazemības definīcijas un starp tām izvēlējās vienu, labāko. Kā viņa pati saka, pēkšņi tas viņai kļuva pilnīgi skaidrs, kaut arī par to agrāk nebija domājusi. Tā ir žēlastība.
Ko tas nozīmē – staigāt, dzīvot patiesībā? Vispirms mums jāsaprot un jāpieņem, ka pati augstākā Patiesība ir pats Dievs. Tikai Viņš ir Patiesība, kas nevar melot.
Un kāda ir patiesība par mums? Pirmā ir tā, kurā piedalāmies, kuru saņemam, un tas ir viss labums, kas ir mūsos. Viss skaistums un gods, kas nāk no tā, ka esam radīti pēc Dieva tēla.
Un otra ir tā, kura nāk no mums pašiem un parāda, ka neesam pilnīgi. Tās ir mūsu vājības, neuzticības, grēki. Pazemība nozīmē nemitīgi censties, dzīvot saskaņā ar šo patiesību.
Kādas saskaņā ar sv. Terēzes mācību ir pazemības īpašības un iezīmes? Tēvs Tomas Alvares OCD nosauc sekojošas:
Sv. Terēze runājot par pazemību, mūs aicina dzīvot patiesībā Dieva un cilvēku priekšā, cik tas ir mūsu spēkos, un it īpaši nevēlēties, lai mūs uzskata par labākiem, nekā mēs esam. Tāpēc atdosim Dievam visu, kas Viņam pienākas, un atstāsim sev to, kas pieder mums.
T. Jaroslavs Nedza OCD