Parastā liturģiskā laika XII. svētdiena

Nebīstieties no cilvēkiem. Un nebīstieties no tiem, kas nokauj miesu, bet dvēseli nespēj nonāvēt. Bet vairāk bīstieties no tā, kas spēj dvēseli un miesu pazudināt ellē.
Mani dārgie, mēs dzīvojam laikmetā, kurā svarīgu lomu dzīvē spēlē vienošanās, attiecību saistības un bieži vien tās sliktās. Mēs baidāmies no cilvēkiem, jo mēs varam kaut ko zaudēt. Mēs baidāmies, ka mēs nesaņemsim paaugstinājumu, ka mēs zaudēsim darbu, ka viņi par mums smiesies, tieši tāpēc mēs cenšamies neizcelties. Kāda ir mūsu ticība? Vai es uzticos Dievam?
Lai mums piemērs ir pravietis Jeremija un psalmists, kuri sarežģītā situācijā, kad visi ir pret viņiem, sauc uz Dievu. Viņu sirdīs ir dziļi ierakstījusies pārliecība, ka Dievs var viņus atbrīvot un vadīt cauri grūtībām. Sarežģītās situācijās, cik lielā mērā no mūsu sirdīm plūst uz Dievu uzticības pilna lūgšana, ka Dievs mūs pacels, vadīs, atbrīvos un stiprinās? Šīs lūgšanas iemesls ir pārliecība, ka Dievs mani redz un labi pazīst.
Vai jūs pazīstat sevi, vai zināt patiesību par sevi, savu vājumu un grēcīgumu? Vai redzat savu vērtību? Dievs to redz, tu Viņam esi svarīgs. Dievs radīja mums pasauli. Viņš mūs mīl. Jēzus saka tev un man: nebīstieties, jūs esat labāki nekā daudzie zvirbuļi. Mums jāslavē Dieva labestība un mīlestība. Tomēr ne tikai ar vārdiem, bet arī ar savu dzīvi. Nebaidīsimies liecināt par Jēzu mūsu pašu vidē. Dievam nav kauns par mīlestību pret cilvēku. Viņš no tās neatteicās, vēl vairāk, mīlestībā uz cilvēku mira par viņu. Kāpēc man būtu jākaunas par savu mīlestību uz Dievu?
Lai uz mums izpildās vārdi, kurus izteica Jēzus: Katru, kas mani atzīs cilvēku priekšā, Es atzīšu sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs.

T. Staņislavs Praciaks OCD