Sv. Terēzes no Bērna Jēzus svētki

Es nenoniecinu dziļās domas, kas baro dvēseli un vieno to ar Dievu, taču jau sen esmu sapratusi, ka nevajag uz tām pārāk balstīties un uzskatīt, ka pilnība nozīmē saņemt daudz apgaismojošu domu. Visskaustākās domas nav nekas bez apliecinājuma darbos. Tiesa, citas dvēseles var no tām gūt sev lielu labumu, ja tās pazemīgi izrāda pateicību labajam Dievam par to, ka viņām ļauts dalīties svētku mielastā ar kādu dvēseli, ko Viņam labpaticis bagātināt ar savām žēlastībām. Bet, ja šī dvēsele ieslīgst pašapmierinātībā ar savām skaistajām domām un lūdzas kā farizejs, tā kļūst līdzīga dvēselei, kas mirst no bada bagātīgi klāta galda priekšā, kamēr visi tās viesi tur mielojas pārpilnībā un reizi pa reizei pamet skaudīgu skatu uz tik lielu labumu īpašnieku.
Ak, patiesi vienīgi labais Dievs redz pašos sirds dziļumos! … Un cik īss ir radību prāts! … Kad tās redz dvēseli, kam dots vairāk gaismas nekā citām, viņas tūlīt nospriež, ka Jēzus viņas mīl mazāk nekā šo dvēseli un ka viņas nevar būt aicinātas tai pašai pilnībai. Kopš kuriem laikiem Kungam nav vairs tiesību izmantot vienu no savām radībām, lai sniegtu dvēselēm, ko Viņš mīl, tām nepieciešamo uzturu? Faraona laikos Kungam vēl bija tādas tiesības, jo Svētajos Rakstos Viņš saka šim monarham: “Es ar nolūku tevi pacēlu, lai tevī atspīdētu mana varenība un lai visā zemē sludinātu manu vārdu.” Kopš Visaugstais izrunāja šos vārdus, gadsimti nāca un gāja, Viņa izturēšanās nav mainījusies, Viņš vienmēr savas radības izmantojis kā instrumentus, lai piepildītu dvēselēs savu darbu.
Ja audekls, ko uzgleznojis kāds mākslinieks, spētu domāt un runāt, tas noteikti nesūdzētos, ka tam atkal un atkal pieskaras ota. Un tāpat tas neapskaustu šī darbarīka likteni, jo zinātu, ka par skaistumu, ko tas ieguvis, tam jāpateicas nevis otai, bet gan māksliniekam, kas ar to darbojies. Un ota savukārt arī nevarētu dižoties ar tās radīto šedevru, jo zinātu, ka māksliniekus nekas nemulsina, viņi spēlēdamies tiek galā ar grūtībām, dažkārt tam ar prieku izvēlēdamies vājus un nepilnīgus instrumentus.
Mana mīļā Māte, es esmu maza otiņa, ko Jēzus izvēlējies, lai gleznotu savu attēlu dvēselēs, kuras man uzticējāt. Turklāt mākslinieks neizmanto tikai vienu otu, viņam vajadzīgas vizmaz divas. Pirmā ir visnoderīgākā, ar to tiek uztriepti pamattoņi un ļoti īsa laikā pilnībā tiek noklāts audekls, otra – mazāka – tiek izmantota detaļām.
Mana Māte, Jūs manās acīs esat vērtīgā ota, ko ar mīlestību satver Jēzus roka, kad Viņš jūsu bērnu dvēselēs grib paveikt lielu darbu, un es esmu pavisam mazā otiņa, ko Viņam pēc tam labpatīk izmantot vissmalkākajām detaļām.

Sv. Terēze no Lizjē