Parastā liturģiskā laika XXVII. svētdiena
Viens no galvenajiem tikumiem ir ticība, kura, ja ir īsta, var darīt brīnumus. Bet bieži mūsu ticība ir tik maza, ka mēs zaudējam cerību. Tādēļ, ka mēs gribam, lai viss būtu viegli, bet tā nav un tāpēc mēs esam nepacietīgi, nemierīgi, un tādēļ mēs savā dzīvē neredzam brīnumus.
Ticība, tā ir uzticēšanās otram cilvēkam, bet vispirms Dievam un visam tam, ko Viņš pavēl. Tā ir dāvana – Dieva dāvana, bet vienlaikus tā ir arī kalpošana bez maksas. Svētais Pāvils aicina, lai mēs no jauna uzmodinātu Dieva dāvanu, jo Dievs mums devis spēka un mīlestības, un skaidras domāšanas Garu. Apustulis mums atgādina, lai mēs dzīvotu patiesībā. Viņš pats ir mūsu piemērs, tādēļ katram no mums saka: Veselīgo mācību, ko dzirdēji no manis, paturi kā paraugu ticībā un mīlestībā, kas ir Kristus Jēzus. Sargā labo ieguvumu ar Svētā Gara palīdzību, kas mājo mūsos. Tad mēs būsim tie taisnīgie, par kuriem runā pravietis Habakuks: Lūk, nonīks tas, kam dvēsele nav krietna, bet taisnīgais, pateicoties savai uzticībai, dzīvos. Bet Jēzus saka: Ja jums būtu ticība kā… Tas nozīmē, ka mūsu ticība bieži ir ļoti ļoti maza un mēs neuzticamies Dievam, kad tas ir nepieciešams, bet uzticamies citām personām un lietām. Tādēļ arī mēs gribam, lai citi cilvēki, vispirms priekšnieki, ieraudzītu un cienītu mūsu darbu. Tomēr Jēzus norāda: kad būsiet izdarījuši visu, kas jums pavēlēts, sakiet: „Mēs esam nederīgi kalpi; mēs izdarījām to, ko mums vajadzēja darīt.”
Lūgsim šodien Dievu, lai Viņš palīdz mums augt ticībā. Mums noteikti ir jāuzticas tikai Dievam. Jēzu Kristu, mēs lūdzam, lai mūsu ticība būtu stipra, lai mēs spētu paciest grūtības un problēmas ceļā uz debesīm.
T. Staņislavs Praciaks OCD
