“Es Tev sekošu, lai kurp Tu ietu.”

Vērojot lapsēnus, kā tie priecājās par dzīvi, spēlējās savā starpā, sauļojās, skraida no vienas alas uz otru, redzot pirmo lietu savā dzīvē, nāk prāta Jēzus vārdi: Lapsām ir alas, (…) bet Cilvēka Dēlam nav kur Savu galvu nolikt (Mt 8, 20). Jēzus izteica šos vārdus Rakstu zinātājam, kurš gribēja kļūt par Viņa mācekli, norādot, ka katram kurš grib Viņam sekot, jābūt gatavam kļūt par bezpajumtnieku. Ne vienmēr tiešā, bet gandrīz vienmēr garīgā nozīmē. Jo kurš no mums nepiedzīvoja atmešanu, nesaprašanu, pretestības, izsmiešanu tikai tāpēc, ka cenšamies sekot Jēzum.
Šī Jēzus atbilde neizskatās optimistiska un iedrošinoša. Nezinām arī kāda bija Rakstu zinātāja reakcija. Vai palika kopā ar Jēzu? Vai nenobijās? Vai bija gatavs atteikties no saviem plāniem?
Minētajam Rakstu zinātājam nav vārda, nezinām arī vietu, kur viņš satikās ar Jēzu. Varbūt tas ir aicinājums, lai mēs vēlreiz izlasītu šo Evaņģēlija fragmentu un Rakstu zinātāja vietā ierakstītu savu vārdu, bet tikšanās ar Jēzu, lai notiek vietā, kur tagad atrodamies.
Vai esam gatavi uz dažādiem pārsteigumiem, kritiku no saviem draugiem, atteikšanos no ērtībām, lai paliktu uzticīgi Evaņģēlijam? Šie nav pesimistiskie vārdi. Jēzus mums māca brīvību. Viņš pats taču reiz teica: katrs kas man sekos (…) tas saņems daudzkārt vairāk un iemantos mūžīgu dzīvību (Mt 19, 29).
Vai esam gatavi kopā ar Jēzu doties ceļā un sekot viņam, kurp vien Viņš ies? Šie lapsēni pēc dažām nedēļām dosies ceļā, sākumā ar savu mammu, lai nekad vairs neatgrieztos savā dzimšanas vietā. Nezinot arī kāds liktenis viņus sagaidīs.

T. Jaroslavs Nedza OCD