Kristus Karaļa svētki
Liturģiskā gada pēdējā svētdienā mēs kopā pārdomājam Jēzus noslēpumu, kurš ir Visuma Ķēniņš. Šodienas Dieva Vārda gaismā, pārdomāsim, ko nozīmē šī ķēniņvalsts un kāda ir Jēzus vara pār cilvēku, pasauli un laiku.
Dievs, kā to lieliski apraksta pirmais lasījums, ir savas tautas Gans. Viņš pats atbrīvo savas avis no ienaidniekiem un visa ļauna. Viņš tās pulcē sev apkārt, veidojot kopienu. Vēl vairāk Viņš pats meklē pazudušās avis. Šāda apmaldījusies avs ir cilvēks, kurš atkāpjas no Dieva, zaudē ceļu un līdz ar to gana tuvumu un aizsardzību. Kungs atgriež apmaldījušās avis savā aplokā. Apmaldījušās avis noteikti ir tās, kuras brīvprātīgi pametušas ganāmpulku, sekojot šīs pasaules valdzinājumam. Ievainotās avis Labais Gans pārsien un ārstē. Viņš nedusmojas un nepārmet, bet gan ņem savā patvērumā un dziedina. Viņš stiprina slimās aitas, bet tās, kuras ir stipras, aizsargā! Tā mēs skaidri redzam, ka Dievs rūpējas par cilvēkiem – Viņš rūpējas par katru no mums! Neatkarīgi no tā, vai mēs piederam pazudušajām, ievainotajām vai skaistajām avīm. Viņš par mums rūpējas: viņš mūs sargā, dziedina, ceļ un stiprina. Viņa valstībā nav neviena nevēlama pilsoņa! Visi tur jūtas vajadzīgi un mīlēti. Tā kā Dievs vēlas cilvēka laimi, Viņš dāsni piešķir viņam savu žēlastību. Dievs – mūsu Gans – mūs lieliski pazīst.
Cilvēks ieiet šajā Dieva valdīšanas laikā. Evaņģēlijā Kungs Jēzus mūs aicina būt žēlsirdīgiem pret tuvāko. Tāpat kā Dievs ir labais gans, Viņš mudina mūs, savus mācekļus, izturēties pret citiem cilvēkiem tādā pašā veidā. Mums vajag būt labiem pret citiem: mums vajag pabarot izsalkušos, padzirdīt izslāpušos, pieņemt svešiniekus, apģērbt kailos, apraudzīt slimos un ieslodzītos. Tāda ir “pastorālā” attieksme, rūpējoties par otru cilvēku – Dieva attieksme! Caur to mēs ieejam līdzvaldīšanā ar Dievu. Mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi pret otra cilvēka nelaimi. Mums jāatdarina mūsu Tēvs. Viņš vēlas, lai mēs sadarbotos ar Viņu pasaules labuma veidošanā un uzlabošanā. Tāpēc mums ir ne tikai jāapbrīno Dieva valdīšana mūsos, bet arī jāvalda kopā ar Viņu – mums ir jābūt līdzīgiem Viņam: labiem, līdzjūtīgiem un žēlsirdīgiem.
Vispirms mums tomēr ir jāpilnveido sevi un viss jāpakārto Jēzum Kristum. Tas pilnībā notiks tikai pasaules beigās. Līdz tam mēs piedzīvojam cīņas laiku par svētumu un pestīšanu. Jo, ja mēs atteiksimies klausīties Dieva gudrībā, mēs sastapsimies ar to, kas notika ar “nolādētiem” šodienas Evaņģēlijā. Draudīgie vārdi: “Ej prom no manis!”, ko Kungs izsaka nolādētajiem, vajadzētu mūs satricināt līdz mūsu būtības dziļumiem. Un visiem, kas vēlas dzirdēt vārdus: “Nāciet, mana Tēva svētītie”, ir jāieiet žēlsirdības ceļā attiecībā pret cilvēku. Ņemiet vērā, ka runa ir par attieksmi pret katru cilvēku – arī pret sevi pašu. Žēlsirdība pret sevi pašu nav nekas cits, kā valdīšana kopā ar Jēzu – kontrolējot sevi, savas vājības, kļūdas un grēkus. Pieprasīsim daudz no sevis, jo ceļš uz Jēzus valstību ir šaurs, un cilvēks tajā ieiet pa šauriem vārtiem (sal. Mt 7, 14).
Pēc dažiem mirkļiem šeit uz altāra nonāks Jēzus Kristus – Visuma Karalis. Pateiksim Viņam, tiklīdz Viņš būs ienācis mūsu sirdīs: “Jēzu Kristu, valdi pār mani un palīdzi man ienākt Tavā valstībā”!
T. Staņislavs Praciaks OCD
