Parastā liturģiskā laika XIV. svētdiena
Katrs no mums piedzīvo sabrukumu, vilšanos, mazdūšību, jūtas vājš, vai spēka un gribas trūkumu, neko vairs nevēlas darīt. Mēs vienkārši esam noguruši. Ir vērts uzdot sev jautājumu: kur un kādās lietās mēs meklējam mierinājumu un klusumu?
Šodien Jēzus mums atgādina par ielūgumu, ko Dievs mums ir devis. Tas joprojām ir spēkā. Dievs mūs mīl un par mums rūpējas. Jēzus mūs aicina: Nāciet pie Manis visi … Aicināti ir visi gan nabadzīgie, gan bagātie, kas runā dažādās valodās, ar dažādām ādas krāsām. Tas ir aicinājums ar apsolījumu: Nāciet (…) kas strādājat un ciešat grūtības, un Es jūs atspirdzināšu (…) un jūs atradīsiet mieru savai dvēselei. Mēs atrodam mierinājumu Euharistijā. Bieži pieņemsim komūniju, jo mēs tajā pieņemam pašu Jēzu, kurš mūs stiprina, lai mēs nebūtu sarūgtinājuma pilni, bet gan entuziasma pilni.
Atcerēsimies arī par ikdienas lūgšanu. Tā arī ir tikšanās ar dzīvo Dievu. Vai es vēršos pie mūsu debesu Tēva, kad piedzīvoju grūtus un sāpīgus mirkļus, lai tie mūs nesalauztu, lai nenonāktu depresijā vai izmisumā? Vai tad, kad mums klājas labi, kad mēs piedzīvojam prieku, jo dzīvē mēs gūstam panākumus, vai mēs pateicamies Viņam par palīdzību? Lūgšana ir atpūta pie Dieva krūts.
Mēs atnācām uz baznīcu, jo mēs zinām, ka esam vāji, ka mums vajadzīga Viņa palīdzība. Pilnībā atvērsimies Dievam, uzticēsim viņam visas rūpes un problēmas, lai Viņš varētu mūs stiprināt un nomierināt visas mūsu sāpes, bēdas un dilemmas.
T. Staņislavs Praciaks OCD
