Parastā liturģiskā laika XXI. svētdiena

Cilvēks bieži savā dzīvē stāv izvēļu priekšā: mācības, profesija, precēties vai neprecēties, strādāt šeit vai ārzemēs. Bet ir arī garīgas izvēles: konfesija, draudze vai kopiena. Vienas ir vieglas, bet citas ir ļoti smagas un sarežģītas.
Mūslaikos ļoti grūti būt kristietim. Katru dienu, katru mirkli viņam jāizvēlas starp Dievu un kaut ko citu. Tāds ir pasaules modelis, kas veicina to, lai cilvēks nebūtu ticīgs, lai nedzīvotu pēc Desmit baušļiem. Izraēlieši arī stāvēja izvēles priekšā: kalpot īstajam Dievam vai citiem pagānu dieviem. Un viņi izvēlējās: mēs arī kalposim Kungam, jo Viņš ir mūsu Dievs.
Ja cilvēks izvēlas kalpot Dievam, tas nozīmē, ka viņš izvēlas arī baznīcu un grib tai kalpot. Bet bieži var dzirdēt, ka cilvēki saka: Dievs – jā, baznīca – nē. Kāpēc? Tāpēc, ka baznīcā ir daudz skandālu, tā nerunā patiesību, kā dzīvo bīskapi, priesteri? Bet, pagaidiet. Taču baznīca tā ir ne tikai pāvests, bīskapi un priesteri, mūki un mūķenes, bet arī mēs visi, brāļi un māsas. Ja tu runā sliktu par baznīcu, par priesteriem, padomā: kā tu dzīvo? Vai tev nav grēku? Baznīca būs veselāka, stiprāka, ja mēs visi: es un tu, mazāk grēkosim. Labāk būtu, ja mēs dzīvotu tā, kā rakstīja Sent-Ekziperī: „Es nerunāšu sliktu par viņiem svešo priekšā. Ja tas būs iespējams, es viņus aizstāvēšu. Ja viņi mani apkaunos, es šo kaunu noglabāšu savā sirdī un klusēšu.”
Kāpēc kristietim tā jādara? Tāpēc, ka tā ir mīlestība. Tāpēc, ka Kristus mīlēja Baznīcu un pats sevi atdeva par to. Viņš tiešām mīlēja Baznīcu, bet es? Šodien Jēzus mūs uzrunā un jautā: Bet ir daži no jums, kuri netic. Vai arī jūs gribat aiziet? Ko mēs atbildēsim?

T. Staņislavs Praciaks OCD