Parastā liturģiskā laika XXIX. svētdiena
Mēs tikko dzirdējām skaistu Jēzus raksturojumu. Farizeju mācekļi un Heroda sekotāji atzinās: “ Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess un Dieva ceļu māci patiesībā un ka Tev nerūp kādam izpatikt, jo Tu neraugies uz cilvēka personu.”(Mt 22:16). Šajos vārdos ir ietverta liela uzslava. Kristus pretinieki secina: „Mēs atzīstam Tevi kā skolotāju, jo ir pareizi, ja kāds kā Tu māca. Tavi vārdi ir ticības vērti, jo Tu sludini tikai patiesību, kas attiecas uz Dieva ceļu cilvēka dzīvē, tātad to, ko arī mēs noteikti uzskatām par vissvarīgāko. Mēs arī pamanām, ka Tu esi objektīvs cilvēks, jo Tev nerūp citiem izpatikt un Tu neskaties uz cilvēka izcelsmi; tas ir, Tu nepadari neko atkarīgu no tā, vai kāds ir bagāts vai nabadzīgs, ieņem kādu amatu vai nekādu. Tu taisnīgi izturies pret visiem. Tu neesi tāds, kurš pakļaujas sabiedrības viedoklim. Tu vienkārši esi tu pats visā, ko runā un dari.”
Dzirdot tik skaistu viedokli, ko izteikuši Jēzum naidīgi noskaņoti cilvēki, ir vērts padomāt, ko es par Viņu varētu pateikt no visas sirds. Vai es tiešām Viņu kaut mazliet pazīstu un kā es Viņu uztveru? Tas, ko pateica farizeju mācekļi un Heroda sekotāji, liecina par viņu dziļajām zināšanām par Skolotāju no Nācaretes. Tie patiešām bija satikuši Viņu savā dzīvē. Viņiem nav šaubu par to, kas Viņš ir un ko pārstāv. Viņu sirdīs bija skaidri izgrebts Kristus attēls.
Gan virspriesteri, gan tautas vecākie, kā arī Rakstu mācītāji lieliski saprata, ka Jēzus joprojām uzrunā viņu sirdis, cenšoties tās atvērt patiesībai. Bet viņi atteicās klausīties Viņa balsi vai pieņemt patiesību, ko Viņš sludināja. Skolotāja no Nācaretes mācība viņiem tik ļoti “traucēja un nedeva mieru”, ka viņi darīja visu, lai Viņš apklustu uz mūžiem. Viņi To neapcietināja uzreiz, jo bija pārāk bailīgi, bet apspriedās kādu slazdu Tam izlikt, lai Jēzu izsmietu, sarunājoties visu cilvēku klātbūtnē, jo tad pūlis būtu viņu pusē. Un šeit jūs varat redzēt visu viņu briesmīgo izvirtību. Cik gan gludi un skaisti ir vārdi, ar kuriem tie uzrunā Kristu: „Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess un Dieva ceļu māci patiesībā un ka Tev nerūp kādam izpatikt, jo Tu neraugies uz cilvēka personu.”(Mt 22:16). Bet aiz tiem slēpjas liekulība un viltus.
Šajā brīdī ir vērts pārdomāt mūsu vārdus, kas bieži ir “maigāki par eļļu, bet tie ir atkailināti zobeni” (Ps 55:22). Farizeji baidījās zaudēt savu prestižu, jo viņus visi cienīja: tie ieņēma augstus amatus, valkāja garas drēbes, gaidīja, lai viņus sveicina, un pagarināja savus filaktērijus. Viņi mierīgi dzīvoja liekulībā un saņēma slavu no cilvēkiem. Viņi pie tā ļoti pieķērās, tāpēc baidījās kaut ko zaudēt. Un tādēļ, viņi bija gatavi darīt visu, lai iznīcinātu Jēzu, kurš apmelnoja viņu dzīvesveidu.
Pie kā es esmu pieķēries? No kā es baidos? Cik tālu esmu spējīgs aiziet rīcībā, lai iznīcinātu tos, kuri iebilst pret manu dzīvesveidu?
Ņemot to visu vērā, vai es esmu Jēzus patiesības zīme pasaulei? Vai es Viņam sirds godīgumā saku: „Es zinu, ka Tu esi patiess un Dieva ceļu māci patiesībā un ka Tev nerūp kādam izpatikt, jo Tu neraugies uz cilvēka personu. Paldies Tev par to, es Tevi godinu un apsolu, ka tikai Tevi es klausīšos, jo ikviens, kas ir no patiesības, klausās Tavu balsi”?
T. Staņislavs Praciaks OCD
