Kādreiz staigājot pa pļavu, ieraudzīju dzīvnieciņu, kas skrēja uz manu pusi. Sākumā to neatpazinu, jo bija tālu, bet kad pieskrēja tuvāk sapratu, ka tā ir zebiekste. Apstājos pārliecināts, ka tā aizbēgs un paslēpsies zālē, kad tikai mani ieraudzīs. Kāds bija mans pārsteigums, kad zebiekste tikai paskatījās uz mani, un nebaidoties paskrēja man garām un devās uz priekšu, lai tālāk pazustu niedrēs. Padomāju cik žēl, ka nepaņēmu fotoaparātu, zebiekste bija tik tuvu, varēju viņu nofotografēt. Stāvot un skatoties uz vietu, kur ieskrēja zebiekste, pēc brīža ieraudzīju, ka tā devās atpakaļ, nesot kaut ko mutē. Nezinot, ar ko barojās zebiekste padomāju, ka noķēra un nes pelīti. Bet, kad bija jau tuvāk ieraudzīju, ka tā nav pelīte, bet maza zebiekste, kura jau gandrīz tik liela kā mamma, tomēr pati vēl nestaigāja. Mamma paslēpa viņu niedrēs tuvu vietai, kur es stāvēju un aizskrēja pakaļ savam nākamajam bērnam. Padomāju braukšu uz mājam pēc fotoaparāta. Bet kā lai palūgt zebieksti, lai viņa drusciņ pagaidītu, lai es varētu viņu nofotografēt. Noteikti nepaspēšu. Pavēroju kādu laiku un lēnām devos uz mašīnu, no vienas puses laimīgs, jo pirmo reizi kaut ko tādu redzēju, bet no otras puses bēdīgs, jo zināju, ka tas bija viens no skaistākajiem piedzīvojumiem pie dabas, kuru diemžēl nevarēju iemūžināt bildēs. Kad biju jau pie mašīnas un gribēju atvērt durvis, paskatījos vēl atpakaļ un kad aiz sevis ieraudzīju savu draudzeni ar mazuli mutē, nobijos. Padomāju, ka ar mani kaut kas notika, tagad visur redzēšu zebiekstes. Bet tā ieskrēja niedrēs tuvu manai mašīnai, atstāja tur savu bērnu un devās atpakaļ. It kā gribētu pateikt pieskaiti, pie tevis viņš jutīsies droši. Es tomēr redzot, ka mazais ir drošībā un nekas viņam nedraud, negaidot ne mirkli, ātri (ievērojot visus satiksmes noteikumus) aizbraucu uz mājām pēc fotoaparāta. Sastrēguma dēļ diemžēl nevarēju būt atpakaļ tik ātri kā gribētos. Kad atbraucu uz pļavas nebija vairs nekā, tikai liels klusums un uz ceļa peļķes, jo kamēr braucu, lija stiprs lietus. Kad nebija jau lielas cerības, ka satikšu vēl savu draudzeni, no tāluma ieraudzīju viņu, skrienot pie manis. Nezinu vai saprata manas domas, vai paslēpās kamēr lija lietus un tagad, kad parādījās saulīte turpināja pārvākšanos. Nemeklējot nekādu labāku vietu, nometos dubļos un sanāca iemūžināt vēl pēdējos divus transportus.
Netīrs, bet laimīgs, braucot uz mājām atcerējos pravieša Isaja vārdus: Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu. (Is, 49,15) Ja šī maziņā zebiekste tik ļoti rūpējās par saviem bērniem, meklējot viņiem drošu vietu, cik vairāk Dievs rūpējās par mums. Cik esam Viņam dārgi, ja atdeva pat savu Dēlu, lai mūs atpestītu.
Zebiekste, lai ātrāk pārnestu mazuļus, dažreiz ņēma uz reiz pa diviem, bet redzot, ka tas ir par smagu, vienu slēpa zālē, otru nesa izvēlētajā vietā. Biju pārsteigts, cik precīzi atcerējās vietu, kur bija paslēpts pirmais. Cik labāk Dievs zina, kur mēs atrodamies un, kas mums ir vajadzīgs. Bet vai mēs dažreiz nemēģinām veidot savu dzīvi pēc sava uzskata, domājot, ka labāk zinām, kas mums ir vajadzīgs un nedomājam par Dieva plāniem? Tādā veidā bieži kļūstam par sevis paša vergiem. Ja nesaņemam to, ko gribam uzskatām Dievu par vainīgo un sakām, ka Viņš mūs nemīl. Šajos brīžos atcerēsimies, ko Dievs saka par sevi caur pravieti: Vai var māte aizmirst savu zīdaini (…) un ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.
Pravietis Isajs raksta šos vārdus Izraēļa tautai, kad tā atradās verdzība. Svētnīca ir nojaukta, viņiem nav nekā. Var padomāt, ka viņiem taču bija tiesības saukt uz Dievu: kāpēc Tu esi mūs atstājis? Vai mūsu dzīvē nenotiek līdzīgi? Vai tad, kad piedzīvojam garīgās krīzes, nenāk prātā domas, ka esmu Dievam vienaldzīgs, ka nevaru no Viņa sagaidīt neko labu, ka Viņš par mani nerūpējās, vai Viņš vispār eksistē? Cik bieži šodien var dzirdēt: kādreiz biju ticīgs, bet dzīve mani iemācīja, ka varu paļauties tikai uz sevi. Kad nāk šie kārdinājumi, stāvot patiesībā padomāsim, cik reizes Dievs mums ir parādījis savu žēlsirdību. Atcerēsimies konkrētus notikumus, kad Dievs mums ir nācis palīgā.
Ja mēs uzticēsimies Jēzum, būsim laimīgi. Tas nenozīmē, ka saņemsim visu pēc kā ilgojamies. Cik reizes pats Jēzus cieta izsalkumu, aukstumu, cik reizes Viņam nebija, kur galvu nolikt, bet neviens no mums nevar pateikt, ka Jēzus bija nelaimīgs.
Jaunās zebiekstes tik ļoti uzticējās savai mammai, ka izskatījās kā nedzīvas, kamēr tā viņas nesa. Bet, kad mamma kaut uz īsu brīdi tās atstāja uz zemes, lai atpūstos, tās uzreiz sāka uztraukties, atvēra acis, sāka kustēties, meklēja un sauca savu mammu.
Sv. Terēze no Bērna Jēzus kādreiz rakstīja: Jēzum labpatīk man parādīt vienīgo ceļu, kas ved uz šo Dievišķo cepli: Tas ir maza bērna pilnīgas paļaušanās ceļš, bērna, kas bez bažām iemieg sava Tēva rokās … Ja kāds ir pavisam mazs, lai tas nāk pie Manis.
Kad zebiekste pārnesa visus savus bērnus, uz pļavas palika klusums. Tā, it kā pirms brīža tur nekas nenotiktu. Bet kā domājat, vai bērni atļāva savai mammai pēc tik smaga darba atpūsties? Vai tomēr gribēja, lai tagad viņus vēl pabaro?
T. Jaroslavs Nedza OCD